The only moment we were alone

Sen man nav bijis šitā.. Tādas dusmas un niknums, un visas, visas negatīvās emocijas kopā.

Sasodītais eksāmens, tad vēl 21. autobuss, kurā es jutos kā minoritāte pati savā valstī, nolādētie treniņtērpu cilvēki, es labprāt viņiem ar tām lentītēm izdurtu acis.

Un filosofija.. VĀCIETIES ELLĒ VISI HUMANITĀRIE SŪDI, man ir PILNĪGI vienalga, ko ir domājis vai teicis akvīnas Toms un visi pārējie pretīgie, nožēlojamie, nekam nederīgie filosofi un citi humanitārie dauņi, MAN IR V I E N A A L G A!!!!

Johaidī it kā man darīt ko nebūtu, mācīties vēl kaut kādus sūdus, kuri man dzīvē nekad nenoderēs un kuri vispār NEVIENAM NAV VAJADZĪGI.

Es novēlu, lai tai visjobanākās un debīlākās katedras vadītājai izkrīt mati, mājās ir sarūdzis piens un vīrs ir.. piedzēries.(patiesībā es novēlu daudz ko ļaunāku, bet nu tā jau arī publiski nevar zākāties).

EJ DIRST, FILOSOFIJA!

Viss..
Laiks meditācijai ar Solomonu.

UPD 15:45 - nomierinājos daudz maz, paldies Solomonam un formal charge piemēriem. Gribētos gan uz jūru, bet kas nav, tas nav.