The only moment we were alone

Es jau kādu ceturto reizi mēģinu iesākt rakstīt, bet nevedas, nekas neliekas pietiekami labs.
es klausos tagad to pašu Džordžu Maiklu, kuru klausījos tad. Kad nevarēju aizmigt, jo es vienkārši nespēju aizvērt acis un pārstāt skatīties uz tevi.
viss brūk un gāžas, visi mirst, man ir problēmas ar disciplīnu, attieksmi un vēlmēm, un saprašanu vispār. bet tu.. ja nebūtu tevis, es to nespētu.
tās trīs-dienu-brīvdienas un visi brīži ar tevi ir vienīgie, kas vispār mani te tur. daudzās kafijas un tējas, tabaka un alkoholiskās bohēmas dienas, rainis, rīsi ar šampinjoniem, smiekli par urlām, kuri ir līdzīgi rihardam, smiekli par rihardu, kurš ir līdzīgs urlām, džordžs maikls, vannas, saldējumi, sveces, gregorijs, odrija, hamfrijs, šokolāde, kaisle, visi tie mazie zvēriņi, bossa nova, teātri, operas, uzvalki, klaboši papēži, skūpsti sniegotos parkos, šekspīrs, antonio banderass, pjērs (classy shoes, by the way(wanna fuck?)), indiJāņu aksesuāri, alana balss tevī, rūķu cepures un gaidāmās balles un nu es te varētu turpināt, līdz sasals laiks un izmirs punduropusumi.
šī bija laba, ļoti laba nedēļas nogale.

un, galu galā, par spīti principiālajam Hausa dēlim, I would say that..
Just like the seasons, people have an ability to change.
So.
Actually. The truth is..
I'm in love.

And I know it sounds crazy enough. But I feel like the earth is moving in my hands.