| |
[Aug. 1st, 2013|07:29 pm] |
|
Ziniet, manā veikaliņā katru vakaru ierodas kāda veca sieviete un stāsta par to cik jaunībā viņa ir bijusi skaista un bagāta. Tajā pašā laika, iemesls, kādēļ viņa nāk uz manu veikaliņu ir pavisam ironisks - paraudziņi. Katru vakaru notiek viens un tas pats - viņa lēnām čāpo gar veikala durvīm. Apstājās. Noliek savas milzīgās somas tieši pie manām durvīm. Viņas mugura ir tik līka, ka dažbrīd liekas, ka nu jau tūlīt viņās deguns aizskars lielveikala grīdu. Bet sasniedzot manu galdu, viņa pēkšņi izsliecas un atver savu bezzobaino muti: ''Nu kas tad šodien ir priekš manis?'', viņa vienmēr jautā. Es jau šī mēneša laikā esmu iemanījusies visus paraudziņus paslēpt zem galda un aizbildināties ar to, ka veikala vadītāja ir ļoti, ļoti barga sieviete, kas neļauj man viņai neko dot. No vienas puses es vienmēr jūtu to vainas sajūtu - kā es tā, atteikšu vecai nabadzīgai omītei? Pirmajās reizēs jau var iedot, bet nejau kad nāk katru dienu! Nevar no cilvēkiem visu laiku ņemt un ņemt, bet neko nedot atpakļ! |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2012|03:40 pm] |
| [ | mood |
| |  lonely | ] |
| [ | music |
| | Bon Iver - Towers | ] |
Ziniet, kas man visvairāk patīk traģēdijās? Cilvēka sāpes un nožēla. Liekas, ka pārāk ilgu laiku mēģinu sev un citiem ieskaidrot, ka es esmu dzimusi īsai, traģiskai dzīvei. Un ko man citu domāt, ja patiesus laimes mirkļus savā dzīvē es esmu sajutusi tikai pāris reizes. Šādi dzīvojot, pat labākais cilvēks attapsies ar šņabja pudeli rokās, stāstot katram garāmgājējam par savu nožēlojamo dzīvi. Līdz šim, man likās, ka visšausmīgākais ir šausmīgas atzīmes, aprunāšana no draugu puses un simpātijas, kuras nekad nav abpusējas. Bet šodien .. šodien es sapratu, kas tas ir. Tās neciešamās sāpes, kad visi tev uzgriež muguru. Kad tu paliec viens, jo visiem jau ir apnicis tev palīdzēt, apnicis skatīties uz vienām un tām pašām kļūdām, kuras tu pieļauj un turpini pieļaut. Mana ģimene man ir uzgriezusi muguru. Mana mamma, no kuras es esmu tik ļoti atkarīga, šodien mani pameta. Morāli. Nekas vairs nebūs tā kā tas bija. Un visšausmīgākais, ka drīz sāksies jauns gads, bet viss paliks tād kā tas ir šobrīd. Un nekas nesāksies no jauna. |
|
|
| |
[Jul. 27th, 2012|05:55 am] |
|
Varbūt es arī tagad esmu iedzērusi un man fonā skan cheezy dziesma, BET ... man viņš tagad ļoti pietrūkst. Rūdis. Pagaidām viņš ir viss, kas man ir vajadzīgs. Vienkārši viņam būt blakus. Es zinu, ka tas skan tim šausmīgi saldi, bet es neko nevaru padarīt, jo pagaidām ir sajūta, ka viņš or tas īstais. Viņš nav, bet ir. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2012|02:36 pm] |
|
Dažreiz uznāk tādi mirkļi, kad vēderā jūti satraukumu par kaut ko, bet nezini par ko. Varbūt mana zemapziņa mēģina mani par kaut ko brīdināt . Bet pagaidām tā mērķi man ir neizprotami un pat kaitinoši. Es nevaru izturēt šo sajūtu - baidīties par kaut ko. Sajūtu, kad tu nevari neko kontrolēt, pat viss mazāko detaļu. Pagaidām man vienkārši ir bail no nezināmā . |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2012|08:55 pm] |
|
Varbūt es pārāk saceros un uzticos cilvēkiem. Redziet .. tikai cilvēkiem. Pret pretējo dzimumu man ir savādākas jūtas. Savā galvā es desmit reizes pārdomāju, izanalizēju un apstrīdu to ko kāds puisis man ir kādreiz teicis. Tā ir viena no vienīgajām iezīmēm, kura manī nav samākslota, tas ir cik patiesi vien var būt. Man ir bail no tā, ka kāds mani salauzīs, jo es ļoti labi apzinos to, ka es to neizturētu. Varbūt tādēļ man arī ir labāk palikt vienai, jo mīlestība bez sāpēm nav iespējama. Sāpēs jebkurā gadījumā. Liekas, ka daži cilvēki ir vienkārši piedzimuši, lai būtu vieni. Bet es to nevēlos, es vēlos VIŅU. |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2012|01:29 am] |
| [ | music |
| | Comptine d'Un Autre Été | ] |
Es sevi nekad neesmu vērtējusi pārāk augstu. Vairs neatceros to laiku, kad vēlējos būt es pati, jo tagad .. tagad viss, kas man likās ideāls tad, ir sabojāts. Es saprotu to, ka ne visi puiši gaida kādu Victoria's Secret modeli,bet ir ārkārtīgi grūti tam noticēt. Kāda jēga man no tā, ka draudzenes saka man, ka es esmu skaista? Nu kāds? Jo neviens puisis šā vai tā uz mani pat nepaskatās. Es neesmu ne neglīta, ne stulba. Varbūt tad, kad viņi paspēj mani iepazīt, viņi saprot to, ka nav jēgas uz mani šķiest laiku, jo es esmu pārāk sarežģīta. Varbūt man ir radusies šī ilūzija par mīlestību, kas nemaz nepastāv un viss nemaz nav tik romantiski un sirdi apņemoši, varbūt mīlestība nemaz nepastāv un tie ir tikai kārtējie meli ko Holivuda sludina sabiedrībai. |
|
|