| |
[Dec. 10th, 2012|03:40 pm] |
| [ | mood |
| |  lonely | ] |
| [ | music |
| | Bon Iver - Towers | ] |
Ziniet, kas man visvairāk patīk traģēdijās? Cilvēka sāpes un nožēla. Liekas, ka pārāk ilgu laiku mēģinu sev un citiem ieskaidrot, ka es esmu dzimusi īsai, traģiskai dzīvei. Un ko man citu domāt, ja patiesus laimes mirkļus savā dzīvē es esmu sajutusi tikai pāris reizes. Šādi dzīvojot, pat labākais cilvēks attapsies ar šņabja pudeli rokās, stāstot katram garāmgājējam par savu nožēlojamo dzīvi. Līdz šim, man likās, ka visšausmīgākais ir šausmīgas atzīmes, aprunāšana no draugu puses un simpātijas, kuras nekad nav abpusējas. Bet šodien .. šodien es sapratu, kas tas ir. Tās neciešamās sāpes, kad visi tev uzgriež muguru. Kad tu paliec viens, jo visiem jau ir apnicis tev palīdzēt, apnicis skatīties uz vienām un tām pašām kļūdām, kuras tu pieļauj un turpini pieļaut. Mana ģimene man ir uzgriezusi muguru. Mana mamma, no kuras es esmu tik ļoti atkarīga, šodien mani pameta. Morāli. Nekas vairs nebūs tā kā tas bija. Un visšausmīgākais, ka drīz sāksies jauns gads, bet viss paliks tād kā tas ir šobrīd. Un nekas nesāksies no jauna. |
|
|
| Comments: |
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | December 11th, 2012 - 01:23 am |
|---|
| | | (Link) |
|
šodien ar mani notika tieši tas pats. briesmīgi. ne tikai morāli, bet arī materiāli. tas nozīmē, ka pat starp tiem, kuri ir mani "draugi" es nevarēšu atrasties. vairs nav neviena. | |
