| |
[Aug. 1st, 2013|07:29 pm] |
|
Ziniet, manā veikaliņā katru vakaru ierodas kāda veca sieviete un stāsta par to cik jaunībā viņa ir bijusi skaista un bagāta. Tajā pašā laika, iemesls, kādēļ viņa nāk uz manu veikaliņu ir pavisam ironisks - paraudziņi. Katru vakaru notiek viens un tas pats - viņa lēnām čāpo gar veikala durvīm. Apstājās. Noliek savas milzīgās somas tieši pie manām durvīm. Viņas mugura ir tik līka, ka dažbrīd liekas, ka nu jau tūlīt viņās deguns aizskars lielveikala grīdu. Bet sasniedzot manu galdu, viņa pēkšņi izsliecas un atver savu bezzobaino muti: ''Nu kas tad šodien ir priekš manis?'', viņa vienmēr jautā. Es jau šī mēneša laikā esmu iemanījusies visus paraudziņus paslēpt zem galda un aizbildināties ar to, ka veikala vadītāja ir ļoti, ļoti barga sieviete, kas neļauj man viņai neko dot. No vienas puses es vienmēr jūtu to vainas sajūtu - kā es tā, atteikšu vecai nabadzīgai omītei? Pirmajās reizēs jau var iedot, bet nejau kad nāk katru dienu! Nevar no cilvēkiem visu laiku ņemt un ņemt, bet neko nedot atpakļ! |
|
|
