mans sviests

2.11.08 00:09
Bet citu dienu bija tā. Kaut gan jau iepriekš tika ievākta visāda informācija par Neapoles līča salām un spriests, vai vajag braukt uz Kapri, vai varbūt uz Pročidu vai Ischiu, vai varbūt uz visām trim, vai tomēr varbūt uz nevienu, nākamajā dienā pēc tam, kad bijām aizbraukuši uz Sorento un nosprieduši, ka tā nu ir vieta, bez kuras redzēšanas būtu varēts arī iztikt - ja neņem vērā Emīlijas restorāniņu, ko bija ieteicis kinskis (un ja neņem vērā faktu, ka tieši tur novērojām subjektu, kas visprecīzāk atbilda iepriekš pieminētajā žurnāla GEO rakstā apakstītajiem Neapoles mafijas pārstāvjiem) - vārdu sakot, brīdī, kad bijām jau ostā un bija jāpērk biļetes, notika kaut kāds konfūzs uz vispārējā pilsētas haosa fona, un es nopirku biļetes uz ātro katamarānu, kas mūs aizveda uz lielāko no abām mazākajām salām, proti, uz Ischiju, lai gan bijām sprieduši, ka interesantāka noteikti būs mazākā, taču es vienalga biju pārliecināts, ka braucam uz mazāko salu, un ka daudz lielāka un tātad mums neinteresējoša ir tieši Pročida. Pamatīgi izkratījušies pa viļņiem, novesti gandrīz līdz vemšanai un pikti jau tāpat vien, mēs nonācām tūristu jau gandrīz pamestajā un puspamirušajā silto avotu kūrmāju salā; nīgri aizvilkāmies līdz tiltam, kas ved pāri uz cietoksni, pa ceļam tukšā pludmalē iedzērām kādu baltvīnu, un tad jau pamazām arī dzima avantūristisks plāns, un noskaņojums, tā teikt, uzlabojās, kaut gan sāka arvien stiprāk līt.

Atšķirībā no iepriekšējās dienas, kad braucām Sorento virzienā, šoreiz negaidītiem plāniem nebijām gatavojušies, mantas visas bija atstātas Neapolē viesnīcā, ar mantām saprotot arī pases, zobu birstes un visus manus roku kremus u.tml. Tomēr plāns bija tāds - doties uz Pročidu, nakti, lietu un vētru pārlaist tur, bet nākamajā dienā to salu pamatīgi izstaigāt.

Kad ar lēno mašīnu prāmi nonācām mazajā salā, lija jau pamatīgi riktīgi, sāka krēslot, un pēc nojausmas mēģinājām saprast, kur varētu būt kāda no avotos minētajām viesnīcām. Oda pēc zvejas tīkliem un zivīm, krastmala pēc prāmja aiziešanas drīz vien palika pavisam tukša, un mēs pa to laipojām šurpu turpu, mēģinot saprast, ko tad tagad darīt.

Līdz skuka ielas malā pamanīja mazu zilu divdurvju auto ar tā saimnieku līdzās un nolēma prasīt ceļu. Uzmetis aci kartei un sapratis mūsu nodomu, viņš paziņoja, ka pats mūs aizvedīšot. Aizvešana, kā vēlāk no kartes sapratām, nozīmēja braucienu cauri visai mazajai salai un pirmo iepazīšanos ar knapi vienas mašīnas platuma ielām, pa kurām tomēr pamanās kursēt pat satiksmes autobuss (un izmainīties, piemēram, ar atkritumu mašīnu - gan abiem labu brīdi mīņājoties turpu šurpu), nemaz nerunājot par visādiem motorolleriem un mazām apbružātām mašīnītēm ar pielocītiem vai nolauztiem spoguļiem.

Onka mūs aizveda līdz otrai mazajai otstai, tieši blakus kinskis pieminētajai pamestajai salai un aizliegtajam tiltam, un turpat arī bija zila viesnīca, kur dabūjām naktsmītni. Onka par vešanu neko negribēja.