mans sviests

8.12.03 20:12
Braucu uz Mēnesi. Tas ir, ne jau pa īstam, tomēr it kā ļoti īsti. Visu ceļu tas spīdēja tieši priekšā, gandrīz šosejai pa vidu, liels, palss, apvilkts ar dzeltenbrūnu dārziņu. Un zvēriem līdzīgi mākoņi skrēja riņķī un apkārt un pāri, Mēnesi ik pa brīdim ierīdami. Nē, pat ne zvēriem līdzīgi – tādi kā no upes gliemežvākiem izlupināti puscaurspīdīga perlamutra gabali. Un bija tik gaišs, ka vienīgā tumšā vieta uz šosejas bija mana mašīna. Tu sēdi tumsā, siltumā un drusku, ne pārāk pārsniegdams atļauto ātrumu, traucies cauri sudrabaini apgaismotai ainavai. Skan kaut kāda mūzika, sieviete viena pati dzied izpreparētu klavieru pavadījumā, bet tu nepievērs uzmanību vārdiem. Pat ja pievērs, dzirdi ne jau to, ko viņa tur patiešām dzied, bet gan to, ko tev gribētos dzirdēt.
1 piezīmes vieta jūsu piezīmēm