- 28.11.03 09:19
- .
dans le port d`Amsterdam
manā galvā klejo Brels
pieķert sevi melojam
visu neizstāstīt vēl
to ka atgādini trauku
kas līdz malām piepildīts
mazliet sašūpo vai klūpi
jūti pāri malām līst
to ka esi plāns kā papīrs
nostiepts pāri tukšumam
uzpūš vējš un strauji parauj
ik pa laikam pušu plīst
to ka esi šeit un tagad
it kā tuvu tomēr prom
kamēr acis neredz tumsu
kamēr sagaidīsim rītu
Brels vairs nedzied
gaismu nodzēs
elpu ievelc
izskaiti no viens līdz trīs
tu jau guli vai vēl dzirdi
labunakti
labunakti - 7 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 28.11.03 10:20
-
:)
laburītu - Atbildēt
- 28.11.03 10:22
-
(...)
- Atbildēt
- 28.11.03 10:29
-
Labrīt :)
- Atbildēt
- 28.11.03 10:52
-
Labrīt:) sanāca smieklīgi - iekopēju tavu dzejoli savā "neredzamajā dienasgrāmatā",lai paliek un nepazūd (es katru mēnesi savu dienasgrāmatu pārlādēju cietakjā, - gadījumam ja watt mūs, piemēram, pamet, bet aizmirsu uzlikt "neredzamo" private opciju. Tie, kas pamanīja, droši vien brīnījas.
- Atbildēt
- 28.11.03 10:55
-
aha...brīnījās gan :)
- Atbildēt
- 28.11.03 10:59
-
Labrīt:)))
P.S.
K. Vakar vēl stāstīja, kas TAS paliekot, tā tiešām esot taisnība, un cilvēks, kas TO darījis, pēc tam spējot uz pasauli skatīties citādi šīs jaunās pieredzes dēļ, un laiku pa laikam uz mirkli šo pasaules uztveri pat restaurēt:)
Viņi to darījuši gaišā dienas laikā pie mūsu upes, mežā. K. ieskatījusies acīs ezim un pati kļuvusi par sūnām, mētrām un vītoliem, un gaismas atspulgiem upē:) - Atbildēt
- 28.11.03 11:04
-
:)
zini, es šobrīd tā arī jūtos. CITA. Un negribas vismaz šobrīd par to runāt. :) - Atbildēt