bet tas sāp
pagriezta mugura -
klusuma vāks
un tas, ka
smieklu vairs nav
tie tagad mājo pie citiem,
klau
pieskārienu vietā
spilvens starp kājām
un gulta - stepe
saules rietā
bail palikt tajā
elpa kā pele sīka
nakti jūt,
mēģina paslēpties
segas alā,
ielien dziļi,bet neiztur,
izbāž purniņu
nokļūst pati savas
vientulības varā
elpo dziļi tā saka
ieelpo mani visu
nerīsties, nebīsties
tagad es esmu tu,
dārgā
tad tu celies,
lec kājās,
skrien pāri stepei
pie tumšā stikla spoguļa
piespied degunu
un raksti uz dvašas
ESMU MĀjĀS

Kopš es dzīvoju visur kur, es bieži, naktīs pamostoties, nezinu, kur atrodos.
Es zinu, ka dzejolis nav tieši par to, bet kaut kā drusku par to arī. Jo - domā es gribu...(?)

Kapeec neviens te negulj? Vai arii es nemaz neesmu bijis aizmidzis? Vai varbuut neesmu pamodies? Hm

nevis "te", bet "tur" tev bija jāsaka:) Man liekas, te ir jau rīts. Un tur - tur arī vajadzētu būt rītam.

Vai arī:
...sevodnja tot zhe djenj, chto bil vchera..." (BG)

te ir. man pretii naaca zviedru galds