It īpaši - noliekot iesvērtu gaļu kaut kur siltumā, cepumu plauktā, piemēram.

Tas jau vairs nebūtu sīks aizvainojums; drīzāk kaut kas, kas iezīmētu attiecību strauju pasliktināšanos vai pat galu

attiecību gaļu

Bet vispār tas man atgādināja, kā padomju laikos, kad mēs visi bijām izgājuši labu dresūru pie pārdevējām-bargajām kundzēm, es, nokļuvusi pirmās reizes ārzemēs, uzskatīju par nepieciešamu aiznest atpakaļ savā vietā katru lupatu, ko biju laikojusi ģērbtuvē un kas man nederēja. Protams, glīti uzkārtu uz pleciņiem, visas podziņas aizpogātas. Dažkārt lielveikalā to pareizo vietu, no kuras apģērbs paņemts, nācās meklēt ļoti ilgi. Pie tam, jūtoties neveikli, sarkstot un vairoties no pārdevēju skatieniem. Akdies, akdies.

Vai tagad Tu nenes atpakaļ?

Tagad ārzemēs ir prakse nevajadzīgo uz vietas sviest zemē ;)

arī fakts, starp citu. līdz tam mums vēl jāaug:)

Tāpat kā līdz tam, ka katru štruntu uzlaikot nav jāstāv rindā pie uzlaikošanas kabīnes - ja vien veikala iekārtotājiem pieticis izdomas arī šur tur ārpus izkarināt pa spogulim.

To gan es daru. Ja esmu puslīdz droša, ka izskatīsies labi.

protams, ka nē! to jau arī neviens no tevis negaida. lētajos milzu veikalos ir cilvēki, kas speciāli to vien dara, kā sakārto uzlaikotos apģērbus un nes atpakaļ, bet dārgā veikalā tevi vispār uzskatītu par jukušu. neviens pircējs jau ar nemāk tā tās jaciņas salocīt, piemēram, kā vajag.

Par dārgajiem skaidrs, es tik nezināju, ka arī cubusos un tamlīdzīgos tagad ir tā.
Esmu atkal kaut ko esmu palaidusi garām. Tas aiz lielas mīlas uz iepirkšanos.
Nē, nu labi, salocīt es tiešām nemaz nemēģinu, bet nolikt atpakaļ gan kaut kā vienmēr prasās.
Nez.

mierīgi vari atstāt.
vienu gan es vēl ievēroju - drēbītes nesametu čupā uz grīdas, kā daži mēdz.