- 11.11.06 12:01
- Runājot viņi nākuši bija
Pie tuvas mežmalas, ozolu ēnā;
Te vecais nosēdās, piekusis būdams,
Ozolu apakšā zaļajā zālē.
Piepeši lācis izlec no meža
Un metas dusmīgi vecajam virsū, -
Tam laika nebija turēties pretim,
Pēdīgo bridi jau nākušu domā.
Ātrumā pieskrien jaunākais klātu
Un lāci saķer aiz vaļējiem žokļiem, -
Ar lielu stiprumu zvēru tas pārplēš
Viducī pušam kā kazlēnu kādu.
Redzēdams tādu varenu spēku
Pie dēla, vecākais saka uz viņu:
"Tu tiešām izredzēts varonis būsi,
Kā jau ir sludināts tevim papriekšu.
Šodien priekš astoņpadsmitiem gadiem
Pienāca laiviņa Daugavas krastā.
No laivas izkāpa cienījams vecis,
Turēdams rokās tas puisēnu mazu,
Jaunekļa soļiem devās uz pili
Un manim vēstīja likteņa prātu:
Šo mazo puisīti pieņemt par dēlu,
Audzināt viņu par mantnieku savu.
Cienījams vecis Vaidelots bija
Un teica atradis dziļajā mežā
Pie kādas lācenes pienīgām krūtīm
Zīžot šo dīvaino cilvēku bērnu,
Kuram, kā teica, nolemts no dieviem
Par tautas varoni vēlāki palikt,
Priekš kura vārda vien bīšoties visi
Tautiešu ļaundari nākamā laikā! - 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 11.11.06 15:55
-
un iedeva bērniņam vārdu kārlis vērdiņš
- Atbildēt