- 13.10.03 22:52
- "Cerams, ka nebūs jau atkal Kristīne. Tikai ne Kristīne..."
Lai nu ko biju gaidījis beigās, tikai ne to. Tu lasi, lasi savā nodabā, dažam teikumam vispār pārbrauc kaut kā nebūt pāri, un tad tevi ņem un... nospiež. - 6 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 13.10.03 23:04
-
Es neko nezinu. Pastāsti - kas nospiež, kā nospiež, kur nospiež, kāpēc nospiež? Kāda Kristīne?:)
- Atbildēt
- 13.10.03 23:56
-
Citāts ir pēdējais teikums no Eiropas. Visulaik stāvēja pāris lappuses neizlasītas. Tālākais bija drīzāk iekšējas lietošanas materiņš. Kad tu ieraugi kādu teikumu, kuru kā sakāmvārdu bezmaz varētu attiecināt uz sevi. Ja tas ir pārāk nesaprotami, iedomājies, ka runa ir par Lazdu laipu :)
- Atbildēt
- 14.10.03 00:02
-
:) Nu un kā tā Eiropa?
- Atbildēt
- 14.10.03 00:05
-
A vot nesaprot. Vēl vairāk mani samulsināja cienījamais mācībspēks, kas kaut ko nesaprotamu novaikstījās pa telefonu šīs grāmatas sakarā. Tā arī netiku gudrs, vai angļu džentlmeņa galantumā (piebilstot - "ļoti nozīmīgs darbs" vai ko tādā pašā garā) mēģināja dot mājienus par tulkojuma vājajām vietām, vai nepatika kaut kas cits, tomēr uzdzina šaubas. Lai gan ir štučkas, kas man tur patīk. Kā atkārtojumi atkārtojas un tādā garā.
- Atbildēt
- 14.10.03 00:11
-
Es to aizmirsu Rīgā, un nu man te īsti nav, ko lasīt. Vairākas grāmatas lasu reizē, un neviena neaizrauj - to minēto Sorokinu, Ekroida Vailda "autobiogrāfiju", un "Piaņistku".
- Atbildēt
- 14.10.03 12:59
-
mja ..
Déjà Vu :) - Atbildēt