- 12.10.03 19:09
- Nu tā. Zilā siena ir nokrāsota. Zila. Vēl zilāka nekā debesis šodien. Brīžos, kad nelīst tas jocīgais lietus. Lietus, kuru, šķiet, kāds ar saujām vai spaiņiem sviež te pret vienu, te otru jumta slīpni. Tā ka skārds dārd. Istaba ir zila. Tik zila, it kā tajā dzīvotu Zevs, teiktu tas aizkustinoši nīkulīgais tips filmā Kailais, atceries? Tik zila, ka gribas lietot vārdu dramatisch - nu gluži kā Sodumam, lasot tos latviešu literāros procesus. Un skapis ir nolikts vietā. Dievinu veco laiku skapjus, kurus var no vienas vietas uz otru pārnest, izjaukt un salikt viens pats. Un tas viss kopā turas ar tādiem četriem koka ķīlīšiem. Tadus skapjus varētu glabāt KinderSurprise olās. Arī tur tās mantiņas tik veikli savāžas. Reizēm. Tikai nav no koka. Vienubrīd ienāca prātā, ka tas, kurš to visu dara - krāso zilu, saliek skapi, - neesmu es. Jo ne mirkli neienāca prātā tas. Tas. Tāda bija mana dzīve. Šodien.
- 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 12.10.03 19:25
-
Un es šodien pieliku svarīgu punktu. Bet tas nenozīmē, ka nav vairs, ko darīt.
Un biju kaimiņos uz pusdienām, un ēdu tur Cepelīnus, un tie Cepelīni man gul tagad vēderā kā divi lieli bruģakmeņi. Vai Cepelīni vienmēr ir tādi? Nezinu. Ēdu pirmo reizi.
Un runājām mēs, trīs sievas, par večiem. Trīs sievas trīs stundas par večiem runājām. Pilnu maisu pierunājām.
Runāju, runāju un arī ne reizes neiedomājos par To. Tikai tagad, lūk, iedomājos. Kad Tu atgādināji. - Atbildēt
- 12.10.03 19:41
-
Jā, un interesanti vēl arī tas, ka tieši pirms šī tava ieraksta es savā frendlistē dažiem iedalīju krāsas, un Tev tika tieši tāds zilais, par kādu te raksti. Intuīcija, što ļi.
- Atbildēt