15. Augusts 2007

• 15.8.07 21:54
• es, protams, atvainojos par muļķību, bet kā latviešu valodā sauc to, kas angļu valodā tiek apzīmēts ar "superscript"? Nu to mazo palēkušamies divnieciņu pie skaitļa kvadrātā vai trijnieciņu pie skaitļa kubā utt.?
• 13 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 15.8.07 22:44
• Par pārējiem nav ne jausmas, bet par Dienu šis apgalvojums “Cilvēks ar ienākumiem 500+ pilnīgi mierīgi var ignorēt Dienu, TV3 un RadioSWH, atrodot savus domubiedrus kādā online 2.pasaules karam veltītā stratēģijas spēlē, diskutējot par globālo sasilšanu BBC forumos un klausoties savu mūziku Last.FM”* ir vērā ņemams kaut vai tāpēc, ka vairums Dienā strādājošo nekādi nevar nopelnīt 500+, jo atalgojuma sistēma nav mainījusies kopš 1995. vai sazin kāda vēl gada.
  
  *Vairis Strazds, Patērētāja un zīmola attiecības Web 2.0 laikmetā / Lietišķā Diena, Pirmdiena, 2007. gada 13. augusts
• 12 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 15.8.07 23:04
• Mana pirmā avīze bija "Literatūra un Māksla", bet tad par tās galveno redaktoru kļuva tāds Viktors Daugmalis ādas mētelī, man vairs nepatika, un es pārvācos uz turpat dažus stāvus zemāk Preses namā nupat iesākušos un par kaut kādām mistiskām naudām izdoto avīzi "Labrīt". Tas bija amizants kantoris, un spilgtākā iezīme, kas palikusi atmiņā, ir centralizētais komutators visos kabinetos, pa kuru galvenais redaktors Ivars Bušmanis kuru katru mirkli varēja izkliegt vadošus norādījumus. Tomēr visiem uz galda bija mazie makintoši ar melnbaltajiem ekrāniņiem, un šķita, ka darbs ies no rokas, un visa pasaule būs pie kājām, un avīze "Diena" bankrotēs tūliņ pat. Tā nenotika, un pēc pāris gadiem ar "Labrīt" iznākšanu sākās ķibeles. Līdz beidzot pienāca vasara, kad pat neviens redakcijas darbinieks īsti nesaprata, vai nākamajā dienā avīze iznāks, vai nē, un caurām dienam spēlēja Šanhaju. Tas nabaga filozofs, kas strādāja "zinātnes un izglītības nodaļā", tai laikā nonāca trako namā. Bet komutatori klusēja. Un tad man piezvanīja no "Dienas" un izteica piedāvājumu. Man bija jāsatiekas ar pašu Ditu Rietumu, kas pirms tam kopā ar Normundu Naumani avīzes "Labrīt" kino apskatnieka Kaspara Vanaga pastarpinātā iespaidā bija kļuvusi par visa ļaunuma iemiesojumu.
  
  utt.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 15.8.07 23:54
• Avīzē "Diena" viss bija pavisam citādāk, nekā "Labrīt". Vispirms jau datori - nevis ierastie makintoši, bet kaut kādi aizvēsturiski PC ar Windows 3.xx sistēmu, kuriem nebija pat cieto disku, toties viss bija saslēgts tīklā. Un alga - nevis 80-95 latu uz rokas, bet visi 250 "vismaz", kā man teica pa telefonu. Makintoši - droši vien tie paši Bendika & Co nelegāli bijušajā PSRS teritorijā ievestie eksemplāri - bija nodarbināti tikai avīzes salikšanā. Bet tad izrādījās, ka mēnesī var nopelnīt pat latus 400. Piemēram, rakstot no pirksta izzīstus sacerējumus jaunizgudrotajai rubrikai "Privātā dzīve" (žurnāls ar tādu pašu nosaukumu parādījās jau krietni vēlāk, sarkano pipuku uz tā vāka radīja tas pats mākslinieks, kas ilgus gadus bija atbildīgs par visādu "Dienas" pielikumu un nepielikumu izskatu, līdz izrādījās, ka darbu apvienošanas kārtībā viņš jauno "Dienas" izskatu uzmaketējis arī krievu avīzei "Telegraf"). Protams, ar to sagudrošanu rezēm iznāca pavisam reālas nepatikšanas. Īpaši, ja darīšana bija ar tikpat jaunizgudroto
  rubriku "cilvēkziņas", kurā figurēja reālas personas. Piemēram, Ainars Mielavs, kas nemaz nebija izlēcis pa žurnāla "Rīgas laiks" redakcijas logu un salauzis abas kājas, kā es kaut kāda aptumsuma iespaidā biju aprakstījis savā tekstā, jo patiesībā cietušais bija fotogrāfs Ainars Meijers.
• 6 piezīmesvieta jūsu piezīmēm