24. Maijs 2006

• 24.5.06 21:11
• Bet mums ar kaimiņiem bija kopīgs pagrabs. Trīs ģimenes kopā to aizbrukušo veco laku pagrabu saremontēja, un tad nu vienā telpā visiem viss tur stāvēja. Bija trīs rindas ar plauktiem un trīs apcirkņi kartupeļiem. Katram savs.
  Frosjas tantes plauktā nekā interesanta nebija – tādi paši marinēti gurķi un kompoti un ievārījumi kā mums, bet tajā trešajā plauktā – tur gan. Bez jau ierastajiem marinējumiem un vārījumiem viņi tur glabāja Rīgas radu atvestos labumus. Rīgas radi strādāja kaut kur “pie valdības” un veda viņiem visādas smalkas mantas. Kaimiņu puikam bija tādas plēves turziņas ar Fazer konfektēm – uz maisiņiem bija liels kronis, un vienu tādu tūtiņu viņš man žēlīgi uzdāvināja, es kroni rūpīgi izgriezu un glabāju.
  Bet pagraba plauktos stāvēja bulgāru kompots, kaut kādas ārzemju sulu bundžas un pats, kā man toreiz likās, smalkākais – tas bundžā iepresētais šķiņķis. Tādā olas formas bundžā ar sarkani balti zaļu vāciņu un kaut kādas neizprotamas tautas tautumeitu virsū. Vienu vienīgu reizi tāda bundža bija arī mums mājās un man likās, ka neko garšīgāku nekad neesmu ēdis – sapresētajam šķiņķim gar malu bija caurspīdīgs receklis. Bundžu, protams, es izmazgāju un glabāju. Tāpat kā atrullēto vāciņu, uz kura malām varēja labi sagriezt pirkstus.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 21:25
• Bet Frosjas tante, kamēr viņai vēl nebija vēzis, strādāja Sēnītē par konditori un cepa pašus garšīgākos kliņģerus. Viņai tos tad mēdza pasūtīt. Viņa bija cēlusies no vecticībniekiem, viņas mamma dzīvoja šosejas otrā pusē un staigāja līka līka, ar spieķīti, tik līku tanti nekad vēl nebiju redzējis. Frosjas vīrs bija Saulīte, nē, viņu tā nesauca, viņu tā sauca tikai Frosja pati – viņa teica: nu, nez, kur gan mana Saulīte atkal palikusi. Saulīte dzēra pa īstam, tā pa riktīgam, lai gan iesākumā skaitījās šoferis.
  Frosjas tantei dārzā auga milzīgi rabarberi, mēs arī no viņas ņēmām, jo nevienam tik milzīgas rabarberu audzes nebija. Turpat blakus, otrpus ceriņkrūmiem bija korinšu krūms – tās mēs ar kaimiņu puiku noēdām rūpīgi, putniem nekas daudz nepalika. Krūms bija gandrīz pie paša Gramofona loga, bet viņš neko nekad neteica. Gramofons man patika, viņš atgādināja Edgaru Liepiņu – gan tādā vecumā, kādu Liepiņš nekad nesasniedza. Bailīgāk bija no otra loga, kur dzīvoja Lillis ar savu dēlu Ilmāriņu un savu piedzīvotāju Solīdo cilvēku. “Viņš ir dikti solīds cilvēks, nupat no cietuma,” Lillis bija stāstījis Frosjas tantei. Ilmāriņš arī parasti bija vai nu no, vai uz cietumu.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 21:30
• Un vispār - kad brauca uz Rīgu, parasti atveda maizi.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 22:28
• Kad bija negaršīgā zupa, piemēram, svaigu kāpostu zupa ar šķidrumā peldošām lielām kāpostlapām, es nekad to nespēju apēst, man likās, ka būs jāvemj. Vecāki jau sen bija paēduši, bet es vēl tur ņergājos. Tad nu beigās tēvs teica – labi, ej prom. Un nerunāja ar mani visu atlikušo dienu. Šī nerunāšana man likās vēl briesmīgāka par zupu.
  Tomēr man vēl tagad liekas, ka obligāti jāapēd viss, kas uz šķīvja.
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 22:32
• Maniem vecākiem nekur nebija nekāda nopietni ņemama blata. Tēvam patika izlikties, ka ir. Piemēram, centra kulinārijas veikalā, lai gan domāju, ka nebija gan. Vienīgā vieta, kur viņam bija blats, bija viņa darbavietas ēdnīca, bet no tā jau nekāds lielais labums neatlēca.
  Es biju pilnīgi pārliecināts, ka mani vecāki neprot dzīvot.
  Man nebija ne jausmas, ka arī es pats nepratīšu. Tieši tāpat.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 22:41
• Savus vecākus es reizēm ienīdu. Un tai pat laikā man bija bail, ka viņi varētu nomirt. Piemēram, toreiz, kad biju pilnīgi pārliecināts, ka tēvs mirst. Es atceros, ka raudādams skrēju cauri tiem dārziņiem pie mammas uz darbu, mammai bija dienas maiņa, viņai vakarā bija jānāk mājās, līdz viņas darbam nemaz netiku, viņa jau nāca gar sporta laukumu, un tanī brīdī es pēkšņi sakautrējos, izlikos, ka nemaz neesmu raudājis un nemaz neesmu skrējis, nācu ar mammu it kā mierīgi mājās, bet visu laiku domāju - a ja nu tēvs patiesi mirst. Bet nemira jau, bija kā parasti.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 22:59
• Mammas brālis Alvis mammas māsai Zentai iestāstīja, ka veļas zilums ir zilā šokolāde. Abi bija palīduši zem galda, un tur tad nu tas notika. Omīte to bija pamanījusi tikai tad, kad bērnam jau visa mute bijusi zila. Gan Alvjonkulis, gan Zentas tante nu jau ir miruši.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 24.5.06 23:28
• Pats pirmais karnevāls bija brāļa kāzās. Man bija kādi gadi četri, vēl neko tādu nebiju pieredzējis. Vecāki izdomāja, ka mani pārģērbs par burvi. No kartona un melna papīra, šķiet, ka tas bija tas pats papīrs, no kura gatavoja fotopapīra iesaiņojumu, man tika salīmēts cilindrs. Man tas šķita kā īsts. Vēl man bija apmetnis ar zvaigznēm.
  Kāzu svinības notika ēkā, ko ļaudis bija iesaukuši par «prieka māju». Tajā bija telpas saviesīgiem pasākumiem – kāzām, bērēm, jubileju svinībām.
  Es nespēju sagaidīt, kad beidzot sāksies karnevāls. Visi vienkārši sēdēja pie galdiem, runāja, ēda un dzēra. Stūrī spēlēja orķestris un dažbrīd visi dejoja. Es ne. Bija šausmīgi garlaicīgi. Kā jau parasti šādās svinībās. Es jau sen biju paēdis, man nāca miegs, bet karnevāls nesākās.
  Beigās mamma teica, ka sūtīšot mani gulēt, es esot galīgi iznīcis. Bet masku varot uzvilkt jau tagad.
  Nelielā telpā līdzās virtuvei man tika aplikts zvaigžņots apmetnis, galvā uzmaukts papīra cilindrs, un es biju burvis.
  Tādu mani ieveda atpakaļ svinību zālē. Un aizveda līdz galda galam, kur sēdēja brālis un viņa jaunā sieva.
  - Kas tad tas tāds? – viņi vaicāja. – Kas tad tas tāds te atnācis? Kas tu esi?
  - Burvis, - es sacīju.
  - Burvis! Ko tad tu bur? Nu tad uzbur kaut ko!
  Bet es jau neko nespēju uzburt, es nebiju īsts burvis. Un labi sapratu, ka arī viņi to nedomāja pa īstam. Tā bija tikai tāda runāšana, runāšana pa tukšo. Iedalījums īstajā un neīstajā bija līdzvērtīgs labā un ļaunā nošķīrumam. Un ne jau tikai bērna prātā, arī pieaugušajiem tas taču likās tik svarīgi – piemēram, kad viņi runāja par «īstu mantu», ar to domājot vai nu kaut ko, kas gatavots ārzemēs, vai kaut ko, kas saglabājies vēl no pirmskara laikiem.
  Brīdi pastāvēju turpat viņiem līdzās un tad jau arī bija jāiet. Mani aizveda mājās un nolika gulēt. Vēl tur gulēja tante, kas pa dienu bija gatavojusi kāzu mielastu. Viņa krāca. Mājās viss likās tumšs un svešāds.
  Vecāki atgriezās «prieka mājā» un turpināja svinēt. Mans tēvs karnevālā bija pārģērbies par ārstu. Naktī mani pamodināja kaķis, mūsu Tomiņš. Viņš mēģināja saritināties man uz sejas.
  Virēja nākamajā rītā sūdzējās, ka es esot visu nakti bļāvis un viņai neļāvis gulēt.
• 13 piezīmesvieta jūsu piezīmēm