mans sviests

24.5.06 23:28
Pats pirmais karnevāls bija brāļa kāzās. Man bija kādi gadi četri, vēl neko tādu nebiju pieredzējis. Vecāki izdomāja, ka mani pārģērbs par burvi. No kartona un melna papīra, šķiet, ka tas bija tas pats papīrs, no kura gatavoja fotopapīra iesaiņojumu, man tika salīmēts cilindrs. Man tas šķita kā īsts. Vēl man bija apmetnis ar zvaigznēm.
Kāzu svinības notika ēkā, ko ļaudis bija iesaukuši par «prieka māju». Tajā bija telpas saviesīgiem pasākumiem – kāzām, bērēm, jubileju svinībām.
Es nespēju sagaidīt, kad beidzot sāksies karnevāls. Visi vienkārši sēdēja pie galdiem, runāja, ēda un dzēra. Stūrī spēlēja orķestris un dažbrīd visi dejoja. Es ne. Bija šausmīgi garlaicīgi. Kā jau parasti šādās svinībās. Es jau sen biju paēdis, man nāca miegs, bet karnevāls nesākās.
Beigās mamma teica, ka sūtīšot mani gulēt, es esot galīgi iznīcis. Bet masku varot uzvilkt jau tagad.
Nelielā telpā līdzās virtuvei man tika aplikts zvaigžņots apmetnis, galvā uzmaukts papīra cilindrs, un es biju burvis.
Tādu mani ieveda atpakaļ svinību zālē. Un aizveda līdz galda galam, kur sēdēja brālis un viņa jaunā sieva.
- Kas tad tas tāds? – viņi vaicāja. – Kas tad tas tāds te atnācis? Kas tu esi?
- Burvis, - es sacīju.
- Burvis! Ko tad tu bur? Nu tad uzbur kaut ko!
Bet es jau neko nespēju uzburt, es nebiju īsts burvis. Un labi sapratu, ka arī viņi to nedomāja pa īstam. Tā bija tikai tāda runāšana, runāšana pa tukšo. Iedalījums īstajā un neīstajā bija līdzvērtīgs labā un ļaunā nošķīrumam. Un ne jau tikai bērna prātā, arī pieaugušajiem tas taču likās tik svarīgi – piemēram, kad viņi runāja par «īstu mantu», ar to domājot vai nu kaut ko, kas gatavots ārzemēs, vai kaut ko, kas saglabājies vēl no pirmskara laikiem.
Brīdi pastāvēju turpat viņiem līdzās un tad jau arī bija jāiet. Mani aizveda mājās un nolika gulēt. Vēl tur gulēja tante, kas pa dienu bija gatavojusi kāzu mielastu. Viņa krāca. Mājās viss likās tumšs un svešāds.
Vecāki atgriezās «prieka mājā» un turpināja svinēt. Mans tēvs karnevālā bija pārģērbies par ārstu. Naktī mani pamodināja kaķis, mūsu Tomiņš. Viņš mēģināja saritināties man uz sejas.
Virēja nākamajā rītā sūdzējās, ka es esot visu nakti bļāvis un viņai neļāvis gulēt.