23. Maijs 2006

• 23.5.06 00:04
• 
  
  ( TĀLĀK )
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.5.06 18:05
• Baigais slinkums rakstīt, kā bija, ko darīja. Tāpēc tikai drusku.
  
  Pamanīju, ka pēkšņi ļoti patīk satikt kaut kādus, bieži vien iepriekš nepazīstamus, cilvēkus, runāties ar viņiem. Nē, ne jau gluži ar kuru katru, protams. Tāds vienkāršs prieks. Uztverot to nevis kā ierastu ikdienas sastāvdaļu, bet kā kaut ko īpašu; un apbrīnot visu, ko viņi dara, jo liekas, ka visiem viss tik labi sanāk un viss ir tik aizraujoši.
  
  Un tad iedomājos, kad atbraukšu atpakaļ, kādu laiku arī ikvienu sastapšanos vēlēšos uzlūkot kā kaut ko brīnumainu, īpašu, man patiks viss, ko cilvēki dara, un droši vien es ātri sakritīšu uz nerviem gan sev, gan citiem. Pēc tam tas pāries.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.5.06 19:33
• Visu dienu salst, īpaši auksti visi gali, grauž acis un kaklā kuņojas kaut kas nedefinējams. Arī nosēdēt lāga nevar - viss pilnīgā dirsā.
  
  Jācer, ka tas tikai no Filipa Rota jaunā romāna izlasīšanas. Vakar, pa ceļam no Minsteres līdz Štutgartei, vēl pa vidam apbrīnojot Reinas zeltu, ta nē, ne zeltu, Reinas ielejas zaļo pārmērību (zaļš ūdens, daudz daudz ūdens, kurā vietām sabriduši koki, zaļi kalni, pat zaļgana debess), kā līgot nolīgoju to romāniņu no sākuma līdz galam (tāds īsiņš un blīvs). Par ko? A par nāvi. Un par slimībām. Visa cilvēka dzīve kā slimību vēsture, operāciju skaitam arvien pieaugot, līdz kamēr pienāk tā pēdējā reize, kad pacients, labi atcerēdamies nepatīkamās sajūtas iepriekšējā operācijā, lokālās anestēzijas vietā izvēlas... kā to sauc? Vispērājā anestēzija? Un nepamostas vairs.
  
  Kaut kā pēdējā laikā sāk likties, ka visi raksta par vienu un to pašu. Ziedonis/Ikstena, tagad arī Filips Rots - šo romāniņu esot uzrakstījis tūdaļ pēc tam, kad pats gandrīz pēc sirds operācijas nometis dvieli.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.5.06 19:59
• O, man laikaziņu vidžets ziņo, ka rītdien Rīgā būšot vētra, lapas pa gaisu!
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm