mans sviests

23.5.06 19:33
Visu dienu salst, īpaši auksti visi gali, grauž acis un kaklā kuņojas kaut kas nedefinējams. Arī nosēdēt lāga nevar - viss pilnīgā dirsā.

Jācer, ka tas tikai no Filipa Rota jaunā romāna izlasīšanas. Vakar, pa ceļam no Minsteres līdz Štutgartei, vēl pa vidam apbrīnojot Reinas zeltu, ta nē, ne zeltu, Reinas ielejas zaļo pārmērību (zaļš ūdens, daudz daudz ūdens, kurā vietām sabriduši koki, zaļi kalni, pat zaļgana debess), kā līgot nolīgoju to romāniņu no sākuma līdz galam (tāds īsiņš un blīvs). Par ko? A par nāvi. Un par slimībām. Visa cilvēka dzīve kā slimību vēsture, operāciju skaitam arvien pieaugot, līdz kamēr pienāk tā pēdējā reize, kad pacients, labi atcerēdamies nepatīkamās sajūtas iepriekšējā operācijā, lokālās anestēzijas vietā izvēlas... kā to sauc? Vispērājā anestēzija? Un nepamostas vairs.

Kaut kā pēdējā laikā sāk likties, ka visi raksta par vienu un to pašu. Ziedonis/Ikstena, tagad arī Filips Rots - šo romāniņu esot uzrakstījis tūdaļ pēc tam, kad pats gandrīz pēc sirds operācijas nometis dvieli.