mans sviests

24.5.06 21:11
Bet mums ar kaimiņiem bija kopīgs pagrabs. Trīs ģimenes kopā to aizbrukušo veco laku pagrabu saremontēja, un tad nu vienā telpā visiem viss tur stāvēja. Bija trīs rindas ar plauktiem un trīs apcirkņi kartupeļiem. Katram savs.
Frosjas tantes plauktā nekā interesanta nebija – tādi paši marinēti gurķi un kompoti un ievārījumi kā mums, bet tajā trešajā plauktā – tur gan. Bez jau ierastajiem marinējumiem un vārījumiem viņi tur glabāja Rīgas radu atvestos labumus. Rīgas radi strādāja kaut kur “pie valdības” un veda viņiem visādas smalkas mantas. Kaimiņu puikam bija tādas plēves turziņas ar Fazer konfektēm – uz maisiņiem bija liels kronis, un vienu tādu tūtiņu viņš man žēlīgi uzdāvināja, es kroni rūpīgi izgriezu un glabāju.
Bet pagraba plauktos stāvēja bulgāru kompots, kaut kādas ārzemju sulu bundžas un pats, kā man toreiz likās, smalkākais – tas bundžā iepresētais šķiņķis. Tādā olas formas bundžā ar sarkani balti zaļu vāciņu un kaut kādas neizprotamas tautas tautumeitu virsū. Vienu vienīgu reizi tāda bundža bija arī mums mājās un man likās, ka neko garšīgāku nekad neesmu ēdis – sapresētajam šķiņķim gar malu bija caurspīdīgs receklis. Bundžu, protams, es izmazgāju un glabāju. Tāpat kā atrullēto vāciņu, uz kura malām varēja labi sagriezt pirkstus.