Knausgārdam vienā no daudzajiem festiem jautāja, kāpēc viņš sevi vienmēr noniecina, bet citus varoņus tēlo krietnus "kā runā, tā dara" un ne par ko netur aizdomās. Knausgārds atbildēja, ka par sevi viņš zinot, kā ir, bet priekš citiem viņam pietrūkstot iztēles, lai viņos viltvāržus un krāpniekus pamanītu.

ā, un vēl (tā laikam bija Evijas Sīles hipotēze) - īstā austrumu rietumu robeža tieši caur šejieni ejot. Tie, kam vienlīdz daudz kontaktu gan Eiropā, gan Krievijā un Centrālāzijā, to labi zinot. Te jārēķinās gan ar blēdi no Nasredina anekdotēm, gan ar "jātic visam, kas rakstīts" entuziasmu.

Interesanti. Varētu būt tā, ka nav monolītas kultūras, tad pusei cilvēku nevar uzticēties, jo viņi darbojas pēc citiem mehānismiem. ASV es pamanīju, ka uzticās ātri, bet ja pieviļ, tad ātri arī izmet no ratiem. Tur ir ļoti svešinieku, cilvēku no citiem ciemiem, citām valstīm, u.t.t. Nez kā tas notiek Mumbajā vai Jaundeli.

Nu jā. Bet visa tā neuzticēšanās jau neveidojas no zila gaisa. Mēģināšana visu noteikt ar dokumentiem, likumiem, līgumiem utt. mūsdienās arī vairs īsti nestrādā, jo pat jebkurš izglītots un gudrs cilvēks (pat tāds, kuram nav neatliekamas vajadzības rīkoties pretēji paša uzskatiem), vienkārši fiziski nespēj apstrādāt nepieciešamos informācijas apjomus un loģiski paredzēt tuvāku un tālāku nākotni. Neviena cilvēka smadzenes tam nav paredzētas vai nav tik tālu attīstījušās. Uzticēšanās, manuprāt, ir labs vispārējs risinājums, bet tad ir vajadzīga arī piedošana, ja kāds neizpilda solīto. Kā saka, ja uzticējies, bet pievīlies, neviens nav vainīgs, pat tu pats neesi vainīgs.

Kaut,kur no šausmīgām izsūtijumu naktīm,otrā pasaules kara šausmām,te palikušie morāli degradējās šaubās par patiesības spēju dzīvot.
Mana vecvecmamma,kuru piedzīvoja māte,nesaprata,to mūsdienu : Runā skaisti,domā citu,dara vispār pretēji abiem iepriekšējiem;-)