mans sviests

2.12.12 23:01
1. janvāris
Jaungada nakts un Black Mirror (2011)

Kā jau te iepriekš skuka minēja, Jaunā gada pienākšanu klusām un mierīgi sagaidījām mājās (ticiet man, ar to homing trendu tam nebija nekādas saistības - tad jau drīzāk tie trendi droši vien šādi arī dzimst). Sen tā nebija gadījies, un pāreja no vecā jaunajā izvērtās par lielisku vakaru ar iedegtām svecītēm Ziemassvētku eglē, kas šogad kaut kā vēl arvien nav nemaz tik ļoti nobirusi, abiem kaķiem neizskaidrojamā svētku noskaņojumā un dzirkstošo vīnu. Pirms pusnakts uznāca oma, kopā paklausījāmies valstsvīru runas. VD šoreiz pārspēja pats sevi, un visu laiku šķita, ka piepeši izplūdīs smieklos un paziņos - es tikai pajokoju. Viņa uzrunai pietrūka tikai pauverpointa prezentācijas ar procentiem un līknēm. Ulmaņa un VVF runas bija tikpat neobligātas kā Bērziņa it kā neeksistējošā uzstāšanās (tad jau labāk būtu LTV uztaisījuši ko līdzīgu šim: http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=ywMcf7gvUPY
To gan Latvijas TV kanāliem, šķiet, būtu sagaidīt grūti. Smiešanās un smiešanās par politiķiem, izskatās, ir neglābjami sabojāta. Pietrūkst spējas izsmiet pilnīgi visu, nešķirojot smiešanās brīdī politiskās simpātijas un nenodarbojoties ar slēptu "nopietnību". Līdz ar to "politiskie joki" Latvijā parasti ir vai nu ļauna ņirgšana par "sliktajiem" vai neinformētu jokotāju priekšstati par lietu dabu. Tas nu tā.
Kad atskanēja būkšķi, iedzērām Krievijas cara cienīgu šampi un pa logu noskatījāmies uguņošanu. Skaidrā debess un vietas pārcelšana uz Bastejkalnu visu ļāva saskatīt pilnā spožumā. Jaunais gads bija sācies.

Ā, gandrīz aizmirsu. Pa dienu vēl noskatījāmies Vudija Alena Midnight in Paris. Biju dzirdējis kaut kādu vaikstīšanos, bet mums vecgada vakara priekšvakarā patika. Īstais brīdis filmām, kurās bez lielas nopietnības pafantazēts par pārvietošanos laikā.

Vecgada vakaru (vai Jaunā gada rītu noslēdzām ar 3 sēriju seriāla Black mirror pirmajām divām daļām (pie otrās, kas ir murgaina izklaides antiutopija vai antiizklaides utopija, gan devāmies pie miera). Bet pirmā daļa šķita visai jautrs un ironisks konspekts par visu, kas nu te ar sociālo tīklu palīgu mēdz notikt. Sižets ir vienkāršs - britu princese ir nolaupīta un nolaupītāji (-tājs) izvirza ultimātu: viņu var glābt tikai Lielbritānijas premjers, ja saņemsies TV tiešajā ēterā kopoties ar cūku. Šķiet sērijas veidotāji strādājuši konstantas prāta vētras režīmā, jo dažādu "bet kāpēc gan nepiemest klāt vēl arī šito" filmā netrūkst. Noslēgumu ar modernās mākslas piesaukšanu un sākumu ar Larsu fon Trīru un Dogmas manifestu ieskaitot.

3. februāris
Darbi un dienas
Nedēļa ir pagājusi kā viena diena, bet katra viena diena - kā divas vai pat vairākas. Lūk, piemēram, vakar pēcpusdienā jau otro reizi vienā un tajā pašā sastāvā sanākot sapulcē, visi vienprātīgi secinājām, ka pēc sapulces, kas bija sākusies 8.00 no rīta, ir pagājusi jau viena vai pat vairākas dienas. Šodien pamanīju, ka Delfi ir ieviesuši atsevišķu rubriku "aukstums". Tajā jau sarakstīti vairāki duči materiālu par to, kā zvēri vai kartupeļi vai cilvēki iztur "spelgoni", ko pastrādājis sals un ko aukstums. Jūtot, cik atslābis un cieši aizmidzis man klēpī šovakar ir Boriss, kļūst skaidrs, ka spelgoņa vai varbūt pat lauska gaitas te vēl nebūt nav galā.

3. marts
Darbi un dienas
Šodiena sākās ar pasākumu, kas ir viena no smieklīgākajām rakstniecības blaknēm, proti - autogrāfu stundu Ķīpasalas grāmatu tirgū. Smieklīga tā ir tāpēc, ka tu vienkārši sēdi, neko nedari, dzer kafiju, pļāpā ar Daci no izdevniecības un gaidi. Gaidi, vai atnāks kāds, nopirks kādu tavu grāmatiņu un gribēs, lai tajā ieraksta, vai arī nē. Drošības pēc, tikko ieraudzīju, ka Edijs Šauers ir iečekojies Ķīpsalas halles 4SQ, iekomentēju, lai žigli nāk pēc autogrāfa. Ne, nu nebija jau viņš tomēr vienīgais, tomēr tā fōrskvēra un sociālo tīklu būšana ir īpatnēja, īpaši brīžos, kad šādi saslēdzas ar taustāmo realitāti.

Pēc tam beidzot saņēmos nogriezt matus, un frizieres apmeklējums, kā parasti, nelika vilties. Bija jāpagaida, taču ne tāpēc, ka būtu bijis kāds cits griežamais vai veidojamais, bet tāpēc, ka viņa bija iegrimusi sarunā pa telefonu. Es jau tiku nosēdināts pie spoguļa. Sarunas tēma bija fakts, ka viņa nekad neesot pratusi un neprot pīt bizes. Bērnu neesot, pati sev jau nepīšot, tāpēc lai nu Helēna piedodot, bet viņa ar šādu uzdevumu galā netikšot. Kamēr sēdēju, un saruna ritēja, ienāca un pamīņājies aizgāja vēl viens klients.

Saruna turpinājās, lai gan Helēnai friziere vairākkārt aizrādīja, ka nupat pie viņas esot "nokāpis kaimiņš, kam vajagot nogriezt matus" (sosed spustilsja). WTF? domāju es.

Pēc tam uzradās vēl viens, un saruna nekavējoties tika pārtraukta. Ienācējs tika sirsnīgi apskauts, saruna ritēja (vai drīzāk ķēras un klupa) starp neveiklām frāzēm angļu un krievu valodā. Un tad arī šis bija prom. Izrādijās, "franču biznesmenis" šeit mēdzot uzturēties, jo turpat blakus, tajā bijušajā Lozes bedrē, būvējot viesnīcu. Esot apprecējis krievieti no Peterburgas. Bet nu tā gan "esot baigā". Francūzim teikusi, ka ir stāvoklī, bet tagad, kad prasot, kā tad bērns - brīnoties: "Kāds tāds bērns?"

"Dzīvokļa rindā esat?" jau pie beigām friziere man prasīja. "Nē," es teicu. "Bet vajag," viņa noteica. Un izstāstīja, kā vajag rīkoties, lai dzīvokļa rindā iestātos. "3-4 istabu dzīvokļus jau dabū ātri. Tāpēc, ka visi grib 1-2 istabas."

Kad gāju prom, viņa arī mani bezmaz vai apskāva un teica: "Nāciet vēl, pēc jums man vienmēr sāk klienti nākt."

4. aprīlis
(1. aprīļa ieraksts ir bilde, kas nav vairs restaurējama)
aleja, labi, labi, a kurš neatnāca uz kinolektoriju?

1. maijs
The Best Exotic Marigold Hotel (2011)

9. jūnijs
Darbi un dienas
Šodien ar meitu devāmies ekspedīcijā un pēc kartes centāmies atrast ceļus, pa kuriem Jaunmārupē iespējams nokļūt tieši Rīgas lidostas skrejceļa galā - vietā, no kuras pretskatā ir redzamas lidmašīnas, kas laižas lejā (ja vien nav negaiss, vai nelabs vējš, un tās to nedara no jūras puses), un vietā, kurai pāri laižas tās, kas tikko pacēlušās. Atradām, tikām, un tagad zinām īsāko ceļu, kā tur nokļūt. Lieliska piknika vieta starp kaiju apsēstu lauksaimniecības aramlauku un neprātīgu cīruļu apsēstu lidlauku.
Bet ja godīgi, biju apņēmies celties jau 7-8 un pirms tam vēl doties uz tirgu, pirkt visādus darbdienās nepieejamus jaunos zaļumus, pat jaunās zemenes u.tml. Protams, ka nepiecēlos, un tirgū nonācu jau tikai pēc tam. Bet visu no iekārotā vēl dabūju - ari piparmētras, arī kinzu un tepat audzētu rukolu, arī lakšus. Garšīgās nestandarta izmēra zemenes pie meitenes stūra būdiņā vēl bija palikušas.
Pēc tam ar skuka aizlaidām uz Kurzemi un drusku palūkojām pa ciemiem, uzmetām aci jūrai, Engurē apēdām auksto zupu un siļķi ar biezpienu un kartupeļiem, bet Ragaciemā nopirkām dažas zivis un padomju žāvēto vistu.

13. jūlijs
Šodien pārlūkoju dažādus t-kreklu saitus un noķēru savādu déjà vu. Atcerējos to sirmo vīru (tolaik viņš man šķita pilnīgs ģeds, bet droši vien bija manā tagadējā vecumā), kas stacijas laukumā uz maza galdiņa tirgoja uz krāsu fotopapīra pavairotas kompozīcijas. To izcelsme, kā tagad atskārtu, bija tikpat šaubīga kā entuziastu radītas parodijas vai asprātības par kinofilmu, popmūzikas vai vēl kaut kādiem ar autortiesībām aizsargātiem tēliem. Uz nelielajām fotopapīra loksnītēm tā laika krāsu foto kvalitātē bija pavairotas (krāsu lāzerkopējamo mašīnu un printeru jau tolaik vēl nebija) kaut kādas nezināmu roku veidotas kolāžas no žurnālu izgriezumiem, pašdarinātiem foniem (baidos, ka ar ikkatra mākslinieciskā nofortmētāja arsenālā esošo zobubirstītes un krāsas smidzināšanas metodi) un neuzticamu roku zīmētiem logotipiem (nu, tur, tipa, "Napalm Death", "Madonna" u.tml.)
Viss iet pa riņķi, pa riņķi vien.

14. augusts
Darbi un dienas
Jā, jā, esmu vecs perdelis, ja sāk patikt šādas lietas.
Kroders: "Ja ir beigusies ticība, ka garīgs progress ir iespējams, tad idejas nevar rasties. Tāpēc jau pasaule mokās. Palasiet jaunāko latviešu literatūru. Ingu Žoludi. Ārkārtīgi talantīgs cilvēks, bet es viņu negribu lasīt. Nomāc. Jaunie cilvēki tā raksta, jo nav ideju, kam pieķerties. Un režisoriem tas pats. Nav runa par talantu, bet par ideju neesamību, par demontāžu. Paņem Šekspīru, Ostrovski, Blaumani, lugu salauž un taisa paši savu - kaut ko citu. Radīts pat jēdziens «postdramaturģija», paldies Dievam, tas tagad no modes ārā. Un tēlotājmākslā tas pats. Ideju trūkums. Visi ir talantīgi, bet nevienam nav savas uz priekšu virzošas idejas, jo - nav kur ņemt. Jaunie cilvēki lasa, domā varbūt pat vairāk, nekā vajag (pasv. mans), bet visapkārt garīga nabadzība. Klasika, pie kā viņi ķeras, ir tikai glābšanas riņķis. Jādzīvo būtu šodien un jārada šodien, bet viņiem nav, ko teikt pasaulei. «Viss ir slikti,» saka profesionāli, talantīgi un ļoti daudz veidos. Bet tas ir bezjēdzīgi. "
http://www.ir.lv/2012/8/8/smauksanas

1. septembris
Darbi un dienas
Bijām tirgū, sapirkām visādas labas lietas, pārdevēji mums iepārdeva pa to, ko negrasījāmies pirkt (2 vīnogu ķekaru vietā 3 u.tml.), bet kaut kā šoreiz pievērsu uzmanību tam, cik cilvēki ir nelaipni. Varbūt pilnmēness iespaids, nezinu. Nelaipns bija ari cilvēks lielveikalā, kas pie Hugo Boss kakta histēriski kliedza uz dēlu, ka lai taču muļķa desa izvēlas kaut ko, jo neies taču staigāt šortos. Bet dienas nagla ir Lucavsalas mazdārziņu vietā žigli uzcirstais parks ar vecām ābelēm un dažādu šķirņu āboliem (ir arī kāda plūme un bumbiere). Ja te būtu Turcija (vai vismaz Berlīne), tur tajā plašumā pašā pilsētas centrā būtu jau desmitiem ģimeņu ar sedziņām, bērniem un grilējamām lietām. Ideāla pikniku vieta.

5. oktobris
Praktiskas lietas
"Šis gadījums beidzās veiksmīgi, jo vada komandieris, kurš izbrauca uz notikuma vietu, ļoti labi pārzināja šo purvu un, sazinoties ar sievietēm, ātri saprata, kurā vietā viņas atrodas. Lai sievietes izvestu no purva, tika izmantots Hansa dēlis, jo purvā bija divi pārplūduši grāvji, kuriem pāri glābēji un sievietes tika ar dēļa palīdzību.

VUGD atgādina, ka, dodoties ogot vai sēņot, līdzi ir jāņem uzlādēts mobilais telefons. Ja gadās apmaldīties purvā, rūpīgi ir jāpārbauda katra vieta, kur plānots spert soli. Vislabāk to darīt ar garāka koka palīdzību. Ja tomēr cilvēks iekrīt purvā vai akacī, tikai mierīgas un apdomātas darbības palīdzēs izglābties. Strauji un haotiski vicinot kājas un rokas, cilvēks tikai vēl dziļāk iestigs purvā. Tā vietā ir jāmēģina atrast jebko aiz kā var pieturēties vai aizķerties un lēnām izvilkt sevi ārā."

7. novembris
Vajag
Kādreiz, kad Gerkens vēl tirgoja ne tikai šmotkas un koferus, tur viņam pārdošanā bija tādi mazi pārdesmit latu vērti televizoriņi ar izvelkamu antenu. Aptuveni 20 cm lieli, portatīvi. Bez dekodera tagad tie laikam vairs nekur nav liekami. Moška kādam kaut kur ir saglabājies? Vai ir zināms, kā pie tāda tikt?
0 piezīmes vieta jūsu piezīmēm