- Darbi un dienas
- 25.11.12 18:18
-
Nekad nebiju bijis svecīšu vakarā lielajos Meža kapos. Sniegā tas droši vien izskatās pavisam citādi, bet strauji uznākusī tumsa, migla, svecīšu un cilvēku pūļi bija ļoti iespaidīgi. Iespējams, šis ir viens no visplašāk apmeklētajiem pasākumiem Latvijā vispār, turklāt iet visi - neatkarīgi no tā, vai krievs, latvietis vai vēl kāds cits. Ne tā kā dziesmu svētkos vai kādos nebūt politiskos gadījumos.
"Biju, noliku pie Meierovica, tad arī Sebrim...," paveiktajā dalījās viena sieviņa.
"Tas ir aktieru kalniņā?" otra precizēja.
Virs tumšajām koku galotnēm, neapmierinati ķērkādams par traucēto miegu, aizlaidās krauklis. Arī tumsā nenorima skrapstēt grābeklīši un čabēt lapas. Lai arī bija jau pavisam tumšs, cilvēki tik nāca un nāca klāt, policists uz stūra ik pa brīdim pūta svilpē un vicināja rundziņu.
#
Bet "savos" kapos bijām vakar. Tur blakus meža puses vārtiem, pa kuriem parasti ejam, pakalniņā ir memoriāla mēroga kapavieta. Asimetrisks, no melna pulēta akmens būvēts komplekss ar vairākām terasēm, kāpnītēm un plāksni, uz kuras iegravēts jauna cilvēka portrets. Miris knapi divdesmitgadīgs, vēl deviņdesmitajos. Parasti kaps allaž sakopts, vienmēr nesapļekušas puķes u.tml. Tikai šoreiz pavisam citādāk. Visur iztašķīts sašķaidītu sveču parafīns, bet pašā centrā uz vienas no granīta terasītēm - cilvēka kaka.
Mirušie guļ, bet dzīvie rosās.
rakstīt sindicēt komentāri draugu draugi friends friends stats