annuska's Journal

12:02pm: Pagājšruden mans darbs atradās jaukā vietā. Pietiekami tuvu Vesetas ielai, lai es tur justos ierasti, un pietiekami tālu no tās, lai man nesāpētu sirds. Pa darbavietas virtuves logu es redzēju Matīsa ielu, tramvaja sliedes un māju, kur kādreiz pārdeva karsto maizi.
Gar šo māju mēs ar mammu gājām uz poliklīniku. Kad man piedzima dēls, es vedu arī viņu uz šo pašu poliklīniku. Atceros specifisko aromātu, allaž raudošos bērnus un nepatīkami satraucošo sajūtu.
Turpat blakus ir Matīsa tirgus. Tirgus ir daudz patīkamāka vieta nekā 1. bērnu poliklīnika. Uz tirgu es parasti gāju līdzi tētim. Tirgus tantes veltīja viņam cieņpilnus skatienus, kad mēs nogaršojām skābos kāpostus. – Laikam mani pazina... – tētis pēc tam apmierināts noteica. Viņš bija mīlēts dzejnieks.
Mēs varējām atļauties pirkt tirgū gardumus, kādu veikalos nebija. Kā es vēlāk sapratu no vecāku stāstītā, viņiem tolaik bija grūti sagādāt ēdienu, jo veikalos daudz kā trūka. Ja izmeta desu, pirka kilogramiem, tāpat šokolādes sieriņus. Visi pirka, ko vien ieraudzīja, un ledusskapis bieži bija pārblīvēts ar nesaplānotu pārtiku, kas bojājās, lai kā mamma centās to saprātīgi izmantot. Mammai derdzās izmest ēdienu, un es no viņas to esmu pārmantojusi. Nesen iemācījos izmest vismaz vakardienas putru.
Nu lūk, un tirgū tētis pirka brīnišķīgo rozā šķiņķi, kas man bērnībā tik labi garšoja uz baltmaizes. Es laikam būtu labprāt pārtikusi no šķiņķmaizēm un konfektēm “Vētrasputns” vien. Tomēr kopumā es ēdu labi, mamma nesūdzējās. Īpaši, ja salīdzina ar manu dēlu.

12:05pm: Tētis vispār bieži un labprāt ņēma mani līdzi, kad kaut kur gāja. Tikai tagad saprotu, ka viens no iemesliem bija ļaut mammai atjēgties. To es atklāju tikai pēc savu bērnu piedzimšanas. Tagad spēju iedomāties, kā mamma iekšēji jau vārījās un kā tētis, beidzot piecēlies (laikam jau šīs atmiņas ir par brīvdienām, jo darba dienās tak man vajadzēja būt bērnudārzā), paēdis un noskuvies ģērbās ārā iešanai un piedāvāja man nākt līdzi. Es nekad neatteicos, jo zināju – būs interesanti. Protams, ne jau vienmēr varēja iet uz zvērudārzu vai karuseļiem, kurp man gribējās visvairāk, vai vismaz uz kādu muzeju, no kuriem visinteresantākais bija Medicīnas, bija arī gluži ikdienišķi gājieni – uz tirgu, pa veikaliem, pie mašīnrakstītājas un uz kapsētu, kur man nepatika. Tomēr es gāju, jo tēvs ejot vienmēr ar mani sarunājās un stāstīja stāstus, turklāt parasti es dabūju arī kārumus. Visjaukāk bija, kad atgriezāmies no Mežaparka ar kuģīti. Reiz tēvs man Mežaparkā nopirka lielu, skaistu piparkūku, bet citas reizes tur tādu vairs nebija. Tagad šādas meistarīgi izdaiļotas piparkūkas uz Ziemassvētkiem nopērkamas visos lielveikalos, bet toreiz tikai tantiņas tās reizēm pārdeva gadatirgos.
Ziemā savukārt visos parkos bija izvietoti koka slidkalniņi. Kirova parkā, Komunāru laukumā un arī mazajā skvēriņā pa ceļam un konfekšu fabrikas “Laima” tramvaja pieturu. Tētim ir krājumā jocīgi gadījumi, kas jau kļuvuši par ģimenes klasiku un visi dusmojas, kad viņš tos pārstāsta simt_un_pirmo_reizi. Viens no šādiem stāstiem ir par to, kā es, ejot gar fabriku “Laima”, esot kāri ieelpojusi šokolādes smaržu un nopūtusies: -Šodien gan mašīnām tas benzīns labi smaržo...
Starp citu, es tikai tagad šeit rakstu – tēvs, tētis. Patiesībā mēs ar māsu viņu citādi neesam saukušas kā tikai par papu. Kad sāku iet bērnudārzā un vēlāk skolā, izdzirdēju, ka citi bērni saka – tētis. Sākumā brīnījos, vēlāk jau kautrējos. Un izrādījās, māsai esot bijis tāpat, kaut mēs neuzaugām kopā, bet laika šķirtas.

12:10pm: Jūs varat nogriezties no Valdemārielas pa Hanzas ielu, un nākamā ir Vesetas iela. Kādreiz tā bija ļoti klusa. Valdemārielu manā bērnībā sauca par Gorkija ielu, un Tomsona ielu – par Mičurina ielu. Mēs tur dzīvojām lielā, dzeltenā ķieģeļu mājā. Mans tētis un mamma bija un vēl tagad ir rakstnieki, un to māju cēla par rakstnieku naudu, un lielākā daļa iedzīvotāju tur sākumā bija rakstnieki ar ģimenēm.
Ziemā, kad māju cēla, mamma bieži ragaviņās veda mani uz turieni. Paskatīties, kā ceļ. Un pavasarī, neilgi pirms man palika trīs gadi, māja bija gatava. Mums piešķīra četristabu dzīvokli, un mēs to izlozējām 4. stāvā. Tur bija gaiša halle uz Vesetas ielas pusi, un aiz tās vēl viena istaba ar plašām divdaļīgām durvīm. „Šī būs mana istaba”, sauca mana 19gadīgā māsa. Vasarā viņai bija gaidāmas kāzas.
Tā nu mēs sākām dzīvot Vesetas ielā.
Mana istaba Vesetas ielā bija rozā, un saule tur bija rītos. Mamma arī gulēja manā istabā, jo tētis savā smēķēja, un mammai nepatika gulēt tur, kur smēķē. Tā nu sanāca, ka mammai pašai sava istaba bija tikai neilgu laiku, jo drīz pie mums pārvācās tēta vecāki, kuriem tad bija ap 80 gadiem un sliktās veselības dēļ viņi vairs nevarēja palikt laukos.
Manā istabā un vispār visā dzīvoklī parasti bija ļoti kluss. Mūzika bija tikai manas māsas istabā, un viņi abi ar vīru to klausījās pārsvarā uz austiņām. Reizēm es drīkstēju noklausīties kādu skaņuplati - „Pifa piedzīvojumus” vai „Maksu un Moricu” uz austiņām, dažreiz arī ne uz austiņām. Vēlāk tēvs nopirka saviem vecākiem televizoru. Kad mēs nesen par to runājām, tēvs teica, ka televizors esot tikai vēl vairāk padziļinājis viņa mammas aterosklerozi, citiem vārdiem, vēl vairāk sajaucis viņas vecuma aptumšoto prātu.
Dienā lielākoties visi sēdēja savās istabās un rakstīja vai mācījās. Protams, vecāki gāja arī uz darbu, un māsa ar vīru uz lekcijām un pie draugiem, tomēr es atceros tieši to, ka visi bija savās istabās. Reizēm gaisotne bija vēl saspringtāka nekā, iespējams, tā mēdz būt komunālajā dzīvoklī. Trim ģimenēm arī tik plašā un gaišā dzīvoklī sadzīvot nav viegli.
Īstenībā man tur nekad nav bijis viegli. Ir bijis tik smagi, ka liekas, sienas tevi spiež no visām pusēm. Un ir bijis arī tik gaiši, kāda var būt tikai saulaina pēcpusdiena ar skatu uz Vesetas ielas pusi, vai rīts manā rozā bērnistabā.
Kad mēs no turienes izvācāmies, man jau bija 24 gadi un manam dēlam 7 mēneši. Un es raudāju jaunajā vietā, kaut pati biju gribējusi dzīvot citur, un vēl tagad, ja man ir dziļš miegs un sapnis, kur es esmu mājās, tad tā ir Vesetas iela. Iespējams, ja es zaudētu atmiņu, es teiktu, ka dzīvoju tur.

5:25pm: tipa75, klau, vai tev vēl ir tas paklājs, par kuru rakstīji 15. jūnijā?