Nule divi mēneši ir cauri kopš lielās aizas.
Sāku ļoti izteikti saprast, ko nozīmē, kad kāda tuva būtne pazūd no tavas dzīves - tā nav nekāda rēta, kas sadzīst ar laiku. Tas ir izrauts gabals no iekšām, kura vietu nekas nekad nevarēs aizpildīt. Tā ir daļa sevis, kas vienkārši pazūd, pazudinot arī daļu dzīvotgribas. Daļu dzīves dzirksts, ja tā var teikt.
Varbūt tāpēc mūsdienās pieaugušie cilvēki, tā saucamie "dzīves samaitātie" radījumi, kā man viņus labpatīk dēvēt, arī ir tādi, kādi viņi ir - tik daudz piedzīvojuši šīs te aiziešanas no savas dzīves, tik daudz sevis viņi pazaudējuši savā dzīves laikā. Notrulinājušies, ierutinējušies viņi dzīvo ar to, kas ir palicis.
Nenoliedzami - klāt nāk arī kaut kas cits un jauns. Bet tā vienreizības un unikalitātes sajūta gan nav atgriežama. Tāda, ar kuru cilvēks pirmoreiz sastopas, kuru apbrīno, izdzīvo, un no kuras pēc tam jāatvadās. Līdzīgi kā ar pirmo īsto mīlestību, pēc kuras visas pārējās... vairs nekad nav tādas. Un nav svarīgi, nākošās ir labākas vai sliktākas (laikam jau labākas, jo radījumi it kā tiecas progresēt dzīves laikā, vismaz līdz zināmam vecumam/stadijai).
Vismaz ir patīkami apzināties, ka atkal spēju baudīt skumjas un sāpes. Ilgu laiku nespēju. Praktiski visu laiku, kad biju kopā ar I. Tad jebkas, kas darīja pāri, šķita neciešams. Tagad tas ir neciešams, bet to var saprast. Sevi var saprast. Savas paranojas un melnās iekšas var saprast. Un atpazīt. Kā "savējos".
Vizualizējot to tukšumu, kas iestājas līdz ar izrauto gabalu, es to iedomājos kā brīvu vietu, kuru uzreiz ieņem visas iespējamās negācijas, skumjas, naids pret pasauli un galvenokārt sevi. Tad atkal, kad ir kaut kāda būtne, kas nāk savīties, tā rada tādu kā vietu, kuru pārņem un apņem viss pozitīvais - joki, smejas, prieks, laime, bauda, iekāre, dzirkstis, labsajūta, miers... Un, kad tas viss tiek atņemts, - tad atkal viss negatīvais kā ēnas, kā Dementori piesūcas pie tukšuma, bezkrāsaina būdama paša par sevi, padarot to tik melnu un dvēseli izsūcošu, cik vien iespējams.