Atkal kaut kas ir galīgi sagājis grīstē (..) ar veselību.
Sēžu, tātad, mājās un dzeru tēju, plānoju drīzo ārsta apmeklējumu un lasu Šampinjonu derību. Jauka grāmata vispārībā.
Kamēr tā sēžu, dzeru un lasu, grāmatu uzlikusi uz kreisā ceļa (jāsaka, ka uz dīvāna sēžu nevis klasiskajā sēdēšanas pozā, bet ar pēdām zem dibena), tikmēr pie labā sāna (lasīt - gurna) spēlējas pelēkais Nea-mīļums ar visu, kas man ir - ar halāta jostu, ar biksēm, ar sevi, ar pašu halātu, ar biksēs karājošos striķīti, kas bikšu viduklī. Sajūtos nedaudz kā tāda mamma, kuras bēbis spēlējas ar mammu un neiet prom - tik bailīgs mazais radījums, bet spēlēties grib, un kur gan spēlēties varētu būt vēl drošāk, ja ne pie mīļās māmuļas gūžas. Ha.

---

Nebūtu lieki piebilst, ka arī tik mīļš zvērēns savā spēļu nejaušībā prot savārīt sūdus - aizrāvusies ar "spēlējos ar pilnīgi visu", Nea parāpās nedaudz uz klēpja un izkoda divus mīlīgus caurumus grāmatas lappusē. Nu, tādus, kas uzreiz saka priekšā - ilknīši tie bija, kas kodās. Tik ātri tas notika, no sākuma pat īsti nesapratu, kā, kas un kāpēc manas mammas grāmatas lappusē pēkšņi ir caurums. Nu tā taču svēta vērtība, grāmata. Pasmējos, pabēdājos un turpināju lasīt.

---

Dīvaina sajūta. Jūtos slikti un labi vienlaicīgi.

----

P.S. Tagad pamanu, ka "nez no kurienes" un "nez kādā veidā" pa grīdu ripo ūdeņraža pārskābes pudelīte.
Vienvārdsakot, mūsu kaķīši ir klasiskie "podu gāzēji" - vāra visādus sūdus un gāž tieši to podu, kas uz palodzes virs manām kājām sanāk, kad izklāta guļvieta - nereti vien nākas pamosties no dīvainas skaņas un sajust vēl dīvaināku mitrumu un smiltis kaut kur pēdu rajonā. No rītiem tikai atliek smieties par kārtējo sagāzto podu.