Šonakt atkal bija sapnis par viņu [..].

Šoreiz mēs /ar vēl kādu cilvēku, sākotnēji divatā/ bijām manā Ziepniekkalna māju istabā, un es atradu uz sava istabas galda kaut kādu mistisku dāvaniņu.
Pie dāvaniņas klāt bija pielikta nozīmīte, kas vēstīja "patiesībā man vienkārši aizliedza ar tevi draudzēties - es vienmēr esmu bijusi, esmu un būšu tavs draugs!"

No sākuma nedaudz apmulsu, bet drīz dīvainas kustības pavīdēja no aizkaru puses. Iepriekš paslēpusies aiz aizkariem, iznāca viņa - smaidīga, ļoti, ļoti; līdz pat kauliem patiesi sirsnīga un mīlestības pilna. Mēs apskāvāmies un es no priekiem lēkāju kā tāds mazs bērns.

Viņa gan nerunāja, bet bez vārdiem viss bija saprotams - kāds neļāva viņai ar mani komunicēt, bet viņa vienmēr bija, ir un būs man blakus. Un es - blakus viņai.

Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad stiprais dzimums mūsu attiecībās bija viņa, nevis es - pārlaimīga un ļoti atvieglota, es uzvedos kā mazs, neaizsargāts bērns, kam tikko atgrieza kaut ko ļoti tuvu un mīļu, ko iepriekš kāds bija nozadzis.

O, sapņi. Ik pa laikam jūs mani turpināt lutināt. Paldies par to [: