Pilnīga nejēdzība un negodība. Pilnīgs bezsakars.
Šīs m/r ir krietni, krietni smagākas, sāpīgākas un ilgstošāk sāpi turošas nekā jebkad.
Tajā pašā laikā man ir vesela grūzma darbu darbā, mācībās, mājās - pārvācoties / ievācoties.
Un vēl klāt visam tieši šajā nedēļā ir pilns visādu pasākumu, uz kuriem es patiešām ļoti, ļoti gribu aiziet.

Nu, un kur šeit uz pasaules ir taisnība?

Es beidzot, skatoties kārtējās bildes, izdomāju // sajutu, kādu pasākumu es sev gribētu.
Tas būtu pie jūras. Jā, visa ceremonija pie jūras. Un tas būtu pavasaris - tāds silts, iespējams, mans mīļotais maijs.
Tie būtu vainagi, plandošas kleitas dāmām. Puišiem parasti casual tērpi pēc izvēles, linu krekli būtu apsveicami.
Tas būtu vīns krūkā pašas ceremonijas laikā. Tas būtu ļoti vienkārši un ar ļoti maz cilvēkiem. Ļoti dabiski un skaisti.
Tās būtu dziesmas. Tautasdziesmas.

***

Tas būtu ugunskurs pļavā pie kāda ezera. Tas viss būtu ārā un - ja nu kas - zem nojumes. Tās būtu zaļās un zāļu tējas, tas būtu alus no krūkām, vīns no krūkām. Tas būtu, iespējams, zemais galds kā Japānas pusdiengaldi, un sēdēšana būtu attiecīgi uz mīkstiem padibeņiem.
Tas būtu ar pieticīgu, bet pienācīgu galdu un tas būtu ar dziesmām. Turpat ārā, pie ugunskura. Tas būtu ļoti pavasaraini, maijiski un ļoti jauki.

Tas būtu jāvārds.

***