"Now and then I think of when we were together
Like when you said you felt so happy you could die
Told myself that you were right for me
But felt so lonely in your company
But that was love and it's an ache I still remember

You can get addicted to a certain kind of sadness
Like resignation to the end
Always the end
So when we found that we could not make sense
Well you said that we would still be friends
But I'll admit that I was glad that it was over"

Tas viss liekas lēti un bezjēdzīgi. It sevišķi katru reizi, kad A. tā izdara. Man likās, ka būs labāk. Ka nelielas pārmaiņas ieviesīs ko jaunu un interesantu, bet pārmaiņas ieviesa ziemeļvēju pa pievērto loga rūti. Nu jau loga rūts ir pievērta, tā vairs nav atvērta, tā negaida signālus. Tā ir pievērta, un viss, kas pa to iekļūst, ir tikai vēss ziemeļvējš.
Sargies ziemeļvēja, dārgais. Tas saldē.

***

Ceru, ka ar M. sanāks uzsākt pirmdien kāroto. Būtu fantastiski.


***

Tizli, ka man uz svētkiem sanāks atbraukt tikai dienas ļoti pirmajā pusē, un tad akal pašā vakarā pēc plkst. 21, jo festivāla filmu tulkošana paņem savu.

***

Man pietrūkst vēstuļu. Pietrūkst sapratnes.
Un man aizvien vēl vajag manu Viņu.
"Поцелуй длинною в вечность,
Строю к Тебе мои сны.
Знаю, Ты слышешь,
Хочу к Тебе ближе,
Где Ты? Кто Ты?"

Iedomāties tikai zilu gaismu - tādu pelēcīgi zilu, ko zilāku padara pelēcīgi zilās istabas sienas un interjers.
Melni vai balti palagi uz matrača, pilnīgs ērtums. nekā cita, izņemot palagu.
Divi cilvēki, divas muguras, kas atspiedušās pret matraci, acis, kas lūkojas griestos. Skan klusa mūzika dvēselei vai dvēselisks klusums.
Pagriezt galvu uz sāniem un redzēt pretim lūkojošos acu pāri. Tas skaties, kas izsaka visu. Bez vārdiem. Sajust to. Redzēt, sajust, dzirdēt, sasmaržot, izgaršot... un vēl sestā maņa, kas to jūt. Prātā un sirdī.