Kamēr no blakusistabas nāk nelabu skaņu viļņi (aka lamas), kas miksējas ar spēļu skaņu viļņiem, tikmēr es prātoju par to, kas ir nogulsnējies no šodienas Postkonferences pasākuma ietvaros uzņemtās informācijas.
Vienkāršiem vārdiem sakot, prātoju par to, ko Kristīna palūdza ar viņu noskatīties pie viņas mājās (~pusstundu garš raidījums par random problēmām, kas tiek apspriestas ar psihologu, meklējot tām risinājumus). Šoreiz raidījums bija par krāpšanu - kamēr sieva gatavo ēst vīram, kurš ir darbā, vīrs tikmēr strādā pie citas, jaunas meitenes. Sieva pieķer vīru krāpšanā (nav būtiskas detaļas), vīrs nožēlo, sieva grib šķirties. Abiem bērns. Ģimene, tātad. Vīrs grib `glābt` ģimeni.
Sievietes reakcija atgādina ļoti manu uztveri un manu spēju "reaģēt" nepatīkamās, izmisīgās, emociju pārpildītās situācijās - neko nepārrunājot, rīkoties radikāli. Sieva izmet vīru no mājām, pati pārguļ ar savu kolēģi un tad vēl izliekas, ka precēsies ar viņu, lai gan patiesībā grib tikai iedzelt vīram. Beidzās viss ar to, ka sieva vīram piedeva, jo viņš viņu tik ļoti mīlot un blablabla.
( ... tālāk ... )