Joka pēc (patiesībā tikai tāpēc, ka gribējās atrast to cilvēku, kas pēdējais skatījās manas galerijas, jo statistikām es naudu savu netērēju) uztaipoju dr.lv meklētājā vārdu Aleksandrs. Un ko es atradu? Divi simti ar kapeikām lappušu - dažnedažādāko Aleksandru pilnu! Un, ko jūs domājiet? Nē, nu ietaipojiet paši. Tur tak lielākā daļa `Sašu` ir personības. Pēc profila bildēm spriežot. (Starp citu, man vienmēr ir labpaticis saukt Aleksandrus par Aleksiem vai Aleksandriem, tikai ne par Saškām).
Un ko es ar to visu gribēju teikt? Da neko. Apmierināt savu necilo vēlmi iedrukāt kaut ko iekš savas sociālās dienasgrāmatas vides.
Sēžu es te, melnā džemperī un tumšzilās "džinsu" biksēs tērpusies, rotā mani nekas cits kā vien melna josta (nesanāk dažādu iemeslu un apstākļu dēļ rotāties citiem aksesuāriem). Sēžu un baudu alu, TV un siltumu. Kaķus un darbu. Jā, tulkošanas darbu tik tiešām var pielīdzināt zināmai baudai - es te pat nesen biju iztēlojuesies sevi, darām roku darbus un paralēli tulkojot. Un ar to es it kā varētu regulāri izdzīvot (esmu taču pusakls cilvēks, dabonu zināmu daļu naudas ik mēnesi par to, ka piedzimu kaut kādā mērā apdalīta, kāpēc tad manī visu laiku mīt vēlme sasniegt vēl un vēl?)

Par sasniegšanu runājot, es te šodien, gluži kā vakar, aizvakar un vēl neizskaitāmas citas dienas domāju par to, cik ļoti derdz mūsdienu pasaule, cilvēku morāle tajā. Kamēr mani tas neskar tieši, tikmēr man ir nospļauties uz cilvēku uzvedību, vērtību skalām (kas ir tik sasodīti dažādas) un tā tālāk, taču tikko, kā mani tas sāk skart tieši un bez šaubām, tā man riebj. Man derdz, mani skumdina, kaitina un visādi citādi aizvaino tas, ka es esmu pārāk innocenta šaipasaulei. (Ū, cik iedomīgi!) Bet nē, es te ne par to. Tas, ka esmu radīta citai pasaulei un izkrītu ārā no šīspasaules kopējā amorālā fona, nozīmē nevis to, ka stāvu `pār` citiem, bet gan vispār kādā citā nišā bāžama, respektīvi, nemaz neesmu šīs pasaules vērta/cienīga. Tā ka, ticiet man, tas nemaz nav iedomīgi. Žēli pat. Jāžēlo sevi par savu naivumu un tā radīto naidu pret apkārtējiem un apkārtējo (un cits melns, neinteresants blablabla).
Par sasniegšanu runājot, es gribēju par to, ko es šodien te, ne gluži kā vakar vai aizvakar, esmu sadomājusies. Retumis smagi pārklājas man pāri tāds iedvesmas/vēlmes un enerģijas uzplūdums, ka atkal jāsāk pārdomāt visa dzīve, gribot kaut kādā veidā izlikties tai. Nu, tas nekas, ka pasaulei tas nafig nav vajadzīgs. Es atkal, sēžot vannā, izdomāju, ka pašmācīabs ceļā gribu apgūt padziļinātāk inglišu, tad atkal ZT raidījumā atceros tās neviltotās sajūtas, kas deju klubos vienmēr ir mani noturējušas ar smaidu, neatkarīgi n otā, cik ļoti sāpēja kājas/gurni (tā pasakainā sajūta, kad jūties pilnīgi brīvs un nesaistīts), un vispār - kārtējā iedvesmas deva, kas liek domāt par to, kāpēc es nedaru kaut ko skaistu vai vismaz man īpaši patīkamu? Vai ir kas tāds manā dzīvē? Kāpēc es pēdējo dzejoli uzrakstīju pirms 2 mēnešiem, nevis pirms 2 dienām? Ko ikdiena nodara cilvēkiem? Kāpēc es vairs nebraucu nakšņot uz Juglu, lai runātos stundām par sapņiem, nesapņiem, dzīvi un nedzīvi? Kāpēc neeju pa ielām, baudot apkārtni un apkārtējo acis, kas cieši lūkojas manās? Vai es palieku veca?! (Lasīt - ikdienas novazāta?!)

Varu mierināt sevi tikai ar lēnajām sniegpārslām, kas ceļas lēnām augšup gar stikloto logu, un ar domu, ka manī mīt vēl griba un iedvesma. Tas nekas, ka es esmu tik parasta un neinteresanta, ka darbs divās vietās nogurdina gan fiziski, gan morāli vairāk par šķietami brīvo grafiku tajos. Tas nekas, ka jūtos tā, it kā man bez darba un mājām vairs nekā nebūtu (un nedomājiet, ka es to nenovērtēju. Nu, to, kas iraid. Es esmu ļoti pateicīga par siltumu, ēdienu, spalvainajiem un arī kaut cik skūtajiem radījumiem man apkārt.). Jūtos kā tāda.. `mājsaimniece`, što-ļi. Jūtos neinteresanta pati sev. Un vai tas nav tas skumjākais? Kad cilvēks pārstāj pats sevi interesēt? Kad cilvēks kļūst sev nebaudāms? Gribētos teikt: "Eh, kur tie laiki, kur tie laiki..", bet nevar teikt arī to, jo, redz, `tajos` laikos bija citas dramatiskas ainas. Citā melnīgā nokrāsā. Melnīgi zilā, droši vien. (Zilā tak esot cerību un meklējumu krāsa, ne?)

Lai tur vai kā, zinu pagaidām to, ka kaut kur iekš manis mīt zvērs, kurš netiek laists savvaļā, jo nav zināms īsti, kura lokācija tam ir vispiemērotākā. Labāk tad jau nekura, šķiet. Un tikmēr es esmu parasts cilvēks, kas ne ar ko neizceļas, ja nu vienīgi ar augstas jutības un morāles pakāpi iekšās, kas nenes nekādu labumu, drīzāk pretēji - nodara pāri (un galvenokārt man pašai).

Ironiski.