nokārtots vēl viens eksāmens. ne tik labi, kā es to būtu vēlējusies, bet tā tomēr ir manis pašas vaina - atzīmes taču vairs tik vienkārši nedāvina. izvēlei starp mācīšanos un gulēšanu nevajadzētu būt tik vienkāršai.

visu laiku šķita, ka eksāmens būs ļoti viegls, jo tikai runāšana. tā jau arī ir - tikai es vienmēr visu padaru grūtāku. droši vien atkal, gaidot savu kārtu, blenzīšu izplatījumā trīcošām rokām. veiksmi man. lai gan lielāku veiksmi man vajadzēs dāņu valodas eksāmenā, kuru, es nokārtošu... nu, nezinu kā.

ja tā padomā, mana lielākā problēma ir tā, ka es nespēju novērtēt to, kas man pieder. kā jau tipisks skaudīgais latvietis, es vienmēr domāju, ka citiem viss ir labāk un ka es dzīvoju sūdos līdz acīm.

būtu jauki, ja rītdienas mutiskajā eksāmenā es nesāktu stostīties or smth. jo man šķiet, ka es esmu tieši tāds cilvēks, ar kuru varētu notikt visādi ļaunākie sesiju murgi. pilnīgi varu iedomāties sevi, ieskrienot pidžamā eksāmentelpā pēdējā brīdī (vēl mulsinošāk ir tas, ka man nav pidžamas). turklāt man ir tik neiedomājams slinkums darīt jebko vispār, kas pēc manām domām ir jocīgi, jo mežāžu horoskops saka, ka mēs esam čakli, darām visu kārtīgi līdz galam utt. vienīgais veids, kā es kaut ko daru, ir pēdējā naktī un panikā. mani tas biedē. interesanti, kas notiks, kad būšu 'pieaugusi' un dabūšu reālu darbu? tā nevar turpināt dzīvot, m?
P.S. skatos Merilas Strīpas filmas tagad. un viņa ir vienkārši brīnišķīga. lūk, tāda es vēlos būt, kad man būš sešdesmit.

es beidzot esmu sapratusi, cik brīnišķīgi ir piecelties stundu agrāk, nekā vajadzīgs. mierīgi dzert kafijas, noskatīties Draugu sēriju un piebāzt vēderu ar salātiem. sagatavoties gaidāmajām pretīgajām lietām un stuff.
prieciņš.

no centra līdz mājām nācu četrdesmit minūtes (pierasto divdesmit vietā) šausmīgu vēdersāpju dēļ. biju jau ieplānojusi BEIDZOT sakārtot dzīvokli, bet neko citu nespēju, kā saliekusies sēdēt un kunkstēt. un pats šausmīgākais ir tas, ka te nav neviena, kas mani pažēlotu, uztaisītu man tēju vai runātos, lai novērstu no tā uzmanību. vientulīgam dzīvesveidam ir arī savi mīnusi tomēr. žēl, ka Gētes nav šeit, man tā mazā draņķa pietrūkst. jācer, ka tās četras apēstās ogles līdzēs, kaut gan man nav ne mazākās nojausmas, vai man maz vajadzēja tās lietot.

kaut kas jocīgs. esmu pasākusi iet gulēt un celties dīvainos laikos. smēķēt visur, berot pelnus uz grīdas, un atstāt bardaku visur, kur eju. es vēl ne tik sen biju cilvēks, kas katrreiz, atnākot mājās, kārtoja dzīvokli, smēķēja tikai pa logu, pēc katras ēdienreizes mazgāja traukus un gāja gulēt desmitos vakarā. šobrīd pusplika sēžu virtuvē uz grīdas, skan kopš sestās klases neklausītais Mudvayne (wtf!?) un iznīcinu milzīgu siera gabalu brokastīs. kaut kāda personības krīzes iestājusies, jādomā.

es teicu, ka viss būs kārtībā - 8! ceru, ka arī meitenēm labi ies antīkās vēstures eksāmenā šodien.
un es esmu izgulējusies!
un vēl kas. tā jocīgi, bet pēdējā laikā rakstu šeit it kā kāda pienākuma dēļ. kad nav, ko darīt. ne tā kā kādreiz, kad man šo 'vietu' vajadzēja.
P.S. smēķēt gultā ir gandrīz tik pat labi kā vannā.