pavasaris Kandavā ir nejēgā foršs, lai arī saules nav. ieejot mežā, vienkārši sirds plūst pāri malām - putni dzied, viss smaržo pēc pērnajām lapām, zemes un sūnām, un ap katra koka stumbru apakšā mazs aplītis apkusis. piedevām savā tikai pusstundu garajā pastaigā paspēju nobīties no lapsas un iztraucēt kādas trīs stirnas. Abava galīgi noplūdusi un viss diezgan dubļains, bet pat tas izraisa prieku, jo tas nozīmē, ka ziema ir aizvākusies pie velna beidzot. es vienkārši mīlu mazpilsētas.
btw, pēc vakardienas literātu sēdēšanas iešļūcām speisdogā uz diviem aliem, cilvēku daudz. biju aizmirsusi, kā tur ir piektdienās, jo kādu laiku sanāca tur būt tikai no pirmdienas līdz trešdienai. pilnīgā nesakarā uz turieni sākušas nākt bārbijas. to pašu ievēroju, kad Depo uz Talbot un 5 seconds to leave koncertu biju. ja speisdogā tas vēl nav TIK jocīgi, tad Depo man vienkārši atkārās žoklis. nepārprotiet, man pret viņām nekā nav, esmu ļoti liberāls cilvēks. es vienkārši nevaru izprast, kās tam varētu būt par iemeslu. varbūt tas vienkārši ir tādēļ, ka nebiju kādu laiku cilvēkos bijusi, un pasaule pa to laiku ir mainījusies. nujā, katrā ziņā, kultūršoks maziņš. pēc tam aizstaigājām uz kaut kādu dzīvokli, kur bija ļoti jauka atmosfēra - ermoņikas, perkusijas un cigaretes. tā mīlīgi. vienīgi, atnākot mājās, atskārtu, ka visas drēbes un soma ir ar krāsu nosmērētas - acīmredzot vienkārši izvārtījos tur kaut kādā mistiskā veidā pa krāsām. jadabū kaut kur terpentīns, cerams tikai, ka man te visam krāsa nenoies.
labi, pietiks, jāiet stumt māgā beidzot.
P.S. Meinarda balss vienkārši izlīmē mani pret sienu.

piedodiet, cilvēki, bet mani toreiz nevarēja sazvanīt, jo man ir atslēgts pieslēgums. :D tas būs atslēgts, līdz es no kaut kurienes izraušu naudu. katrā ziņā, ja kāds vēlas uzzināt manu pagaidu numuru, tad piesakieties šeit kaut kur (ja neviens nepieteiksies - jutīšos apvainota).
sēžu ar literātiem šobrīd, un mazliet nostalģija pieteikusi sevi. vispār esmu šeit pirmoreiz kādās trīs nedēļās. nav ne mazākās nojausmas, ko šeit īsti rakstīt. es pat nezinu vairs, vai kāds šo šeit vēl lasa. :D
patiesībā daudz kas jauns noticis šajā laika periodā. pārāk daudz, lai būtu tik vienkārši to aprakstīt. atkal ir sajūta, ka kaut kam labam būtu jānotiek. taču varbūt tas ir vienkārši manas pēdējā laika apņemšanās rezultāts. respektīvi, esmu apņēmusies domāt pozitīvi visos dzīves gadījumos. vienmēr esmu bijusi reālists/pesimists (jo mēs visi labi zinām, ka realitāte ir pesimistiska, lai, ko kāds censtos pierādīt.), taču vienmēr ir labāk dzīvi uztvert pozitīvi, nekā 'gruzīties' par to, ka viss notiek šķērsām.
vēl es esmu nolēmusi atkal sākt gleznot. neesmu to darījusi, kopš beidzu devīto klasi, un tas mani mazliet skumdina. jo tā kādreiz bija mana 'sirdslieta' (mākslas skola man ir mazliet iemācījusi 'mīlēt'). man pietrūkst akrila un eļļas krāsu, molbertu un audeklu. otu un krāsas pleķu drēbēs. tieši tāpat pietrūkst deju skolas, kurā dejoju divpadsmit gadus. un tieši klasika, kurā bija obligātas perfektas copītes un baletčības. cik ļoti mani ir veidojušas šīs abas pieredzes patiesībā. un, cik vienkārši tas kādreiz šķita. tagad, Rīgā mācoties, tas viss ir daudz dārgāk, tādēļ tu mazliet vairāk veidojies par dārzeni. mazpilsētās viss ir daudz cilvēcīgāk un vienkāršāk.
man ir tāds periods dzīve vispār, ka man gribas aizbraukt/aiziet uz vietām, kur sen neesmu bijusi, izjust sen neizjustas emocijas, satikt sen neredzētus cilvēkus. piedāvājiet savu kompāniju 'sen neredzētie cilvēki'. :P
pietiks šodienai.
bučas, milu, čau.

sveiki, sen neredzeetie. vai nedzirdeetie, vatever.
esmu palikusi pilniigi bez kontaktiem ar aarpasauli, jo veel aizvien neesmu samaksaajusi sava piesleeguma reekjinu, un, kaa jau atceraties, izzi sachakareeja arii manu internetu. ar mani nekas iipashs nenotiek, vienigi akadeemijas apmekleejumi sarukushi peedeejaa laikaa. uudensvads paarpliisis or smth un tagad priekshaa reegojas veel divas dienas, kuraas seedeet maajaas un stumt maagaa.
man ljoti shodien alu gribas iedzert, taadeelj zvaniet man un juus nenozheelosiet. :D buchinjas.
P.S. nevaru ciest rakstiit bez diakritiskajaam ziimeem.

mani patiesībā ļoti kaitina kriminālromāni, taču tikko no skapja izraku, pirms kaut kāda laika tētim dāvināto, Kirila Bonfiljoli grāmatu "Netēmē uz mani". kaut kā sāku lasīt un, zini, tam vīrelim ir patīkams rakstīšanas stils. humors mazliet atgādina Vonnegūtu un sižets nav tik ļoti dumjš kā es būtu varējusi iedomāties. es ne mazākajā mērā nesaku, ka šī grāmata kaut kādā veidā būtu labāka par tām, kas man šobrīd liekas labas. bet es, šķiet, šo izlasīšu līdz galam.

man gribas kaut kādu actionu dzīvē. galvenais, ka es pirms nedēļas biju Anglijā. acīmredzot man vajag 24/7 piedzīvojumu or smth.

man ir tāda sajūta, ka ziema nekad nav vilkusies tik ilgi. patiesībā, ziemai esot, es nekad īsti nevaru atcerēties, kā ir pavasara laikā. un katru gadu es nosolos, ka nepalaidīšu garām mirkli, kad pavasaris sāksies. pumpuru plaukšana, zāles dīgšana, izskaitīt pirmos trīs negaisus, pēc kuriem varēs sēdēt uz zemes - es kaut kā vienmēr vismaz vienu no šiem palaižu garām. un šis gads ir unikāls manā gadījumā. visu laiku mans mīļākais gadalaiks ir bijis rudens, kopš sevi atceros. šoruden vienīgais, par ko biju spējīga domāt, bija pavasara atnākšana. godīgi sakot, kad sēdēju mājās, protams, zināju, ka aiz loga snieg sniegs, taču bija sajūta, ka ir pavasaris un sniegs kūst. pilnīgi viss atgādināja pavasari - mūzika, notikumi, cilvēki. varbūt tā ir kaut kāda veida pāvertība, kuras rezultātā mans iekšējais 'es' pāriet no mūžīgo depresiju stāvokļa uz 'jaunā sākuma' stadiju or smth. mjā, lai cik banāli tas arī nebūtu - es atdzimstu. :D un fakts, kas šo pieņēmumu vēl vairāk apstiprina - man nevajag vīrieti. tas, ka to apzinos, visnotaļ labvēlīgi iespaido manu garīgo stāvokli. jo vienmēr lielākā vai mazākā mērā bijusi sajūta, ka ir vajadzīgs un viss. es nezinu - tāpēc, ka visiem ir un tā jābūt? no otras puses, tas varētu būt arī mazliet bīstami, jo pastāv reāla iespēja, ka nākotnē attapšos ar četrdesmit septiņiem kaķiem. bet par to lai domā nāktones Annija.
btw, pēdējā laikā esmu atsākusi Oziju Osbornu klausīties. tas vecais grausts mani iejūsmina.

es burtiski jūku ārā pa vīlēm. saaukstēšanās nav labākā lieta pasaulē.

vēl kas - atbraucu mājās un nākamajā dienā jau biju nolikusies ar iesnām, klepu un nebeidzamām šķavām. burvīgi, vai ne?