man ir tāda sajūta, ka ziema nekad nav vilkusies tik ilgi. patiesībā, ziemai esot, es nekad īsti nevaru atcerēties, kā ir pavasara laikā. un katru gadu es nosolos, ka nepalaidīšu garām mirkli, kad pavasaris sāksies. pumpuru plaukšana, zāles dīgšana, izskaitīt pirmos trīs negaisus, pēc kuriem varēs sēdēt uz zemes - es kaut kā vienmēr vismaz vienu no šiem palaižu garām. un šis gads ir unikāls manā gadījumā. visu laiku mans mīļākais gadalaiks ir bijis rudens, kopš sevi atceros. šoruden vienīgais, par ko biju spējīga domāt, bija pavasara atnākšana. godīgi sakot, kad sēdēju mājās, protams, zināju, ka aiz loga snieg sniegs, taču bija sajūta, ka ir pavasaris un sniegs kūst. pilnīgi viss atgādināja pavasari - mūzika, notikumi, cilvēki. varbūt tā ir kaut kāda veida pāvertība, kuras rezultātā mans iekšējais 'es' pāriet no mūžīgo depresiju stāvokļa uz 'jaunā sākuma' stadiju or smth. mjā, lai cik banāli tas arī nebūtu - es atdzimstu. :D un fakts, kas šo pieņēmumu vēl vairāk apstiprina - man nevajag vīrieti. tas, ka to apzinos, visnotaļ labvēlīgi iespaido manu garīgo stāvokli. jo vienmēr lielākā vai mazākā mērā bijusi sajūta, ka ir vajadzīgs un viss. es nezinu - tāpēc, ka visiem ir un tā jābūt? no otras puses, tas varētu būt arī mazliet bīstami, jo pastāv reāla iespēja, ka nākotnē attapšos ar četrdesmit septiņiem kaķiem. bet par to lai domā nāktones Annija.
btw, pēdējā laikā esmu atsākusi Oziju Osbornu klausīties. tas vecais grausts mani iejūsmina.