šodien kaut kā pilnīgi drudžaini lasu visas grāmatas, kas ir pa rokai, pat īsti nepiedomājot pie satura. liekas, ka lasu tās tāpēc, lai kaut kas mani vienkārši nodarbinātu un nebūtu jādomā par to, kas manu prātu nevēlējās atstāt vakar. respektīvi, vēl aizvien nespēju saprast, kā es varu tik ļoti darīt sev pāri. dzīvot tik vieglprātīgi. tā, it kā manī nepārtraukti cīnītos divas puses. viena, kas reāli saprot, ka tas viss jāpārtrauc, un otra, kura ausī čukst: 'tu vēl esi jauna, tev ir jāizklaidējas un jāpriecājas' bla bla. un papildus vēl citiem ne pārāk pozitīviem apstākļiem, es katru reizi nepārprotami novirzos otrai pusei par labu. un tad atkal sevi strostēju. un ļaunākais ir tas, ka es patiesībā zinu, ka to nemaz netaisos pārtraukt. ka, lai arī es ļoti labi saprotu savas rīcības sekas, es negribu, lai tas beidzas. tas viss mani nogalina gan fiziski, gan garīgi. un es jūtu, ka sāku gluži vienkārši jukt ārā pa vīlēm.
stāvoklis: dirsā visu
dziedu līdzi: The Clash - Train In Vain
2 ir runājuši | ie-valodot