es nu gan esmu viens pretīgs, izlaidīgs lopiņš. mamma nemaz mani tā neaudzināja. un arī draugu ietekmi būtu pavisam stulbi vainot. kā es tāda esmu izaugusi? ar tādu attieksmi turpinot, es jau paredzu savu nākotni. un tā nepavisam nerādās saulaina. man ir vajadzīgs viens vienīgs padoms - kā lai piespiež sevi domāt? gan vispārīgā ziņā, gan par "Dekonstrukciju un spēli Jāņa Einfelda darbā "Neļaudis""? es neuzskatu, ka es būtu tik dumja, ka man tas nebūtu pa spēkam. taču ārā vienalga nenāk. man vajag kādu, kas mani kārtīgi noliktu no galvas līdz kājam un piespiestu mani saprast, ka šis viss novedīs tikai līdz renstelei un nekur citur. patiesībā tas viss ir tik nožēlojami. es labi zinu, ka IR jāmācās no savām kļūdām (to šajā ziņā ir bijis patiešām daudz un visas vienādas), taču man pilnīgi kā zirgam klapes uz acīm - nespēju paskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, skrienu tik' pa iemīto taciņu un nemaz neskatos, kur. kaut gan, ja jau es sevi šitā nepārtraukti nolieku, tad jau prātā man tas ir pielecis. tādā gadījumā - ar ko vēl man tas viss ir jāsaprot, ja ne ar prātu? interesanti, kam būtu jānotiek, lai es sāktu reiz kaut ko darīt lietas labā? patiešām šķiet, ka mani ir jāizmet no šīs neiedomājami 'prestižās un elitārās' skolas, lai es, ar kājstarpē iežmiegtu asti, varētu vilkties atpakaļ uz Kandavu un sākt to visu no gala pa īstam. es laikam vispār esmu tipisks paraugs tam, kādam cilvēkam nevajadzētu būt. ņemot vērā to kvantumu nervu šūnu, ko labprātīgi esmu noārdījusi, un to, ka tās neatjaunojas, pilnīgi droši, ka trīsdesmit gadu vecumā es jau būšu sajukusi prātā. un ne jau no gudrības, kā man kādreiz gribējās, bet gan (cik paradoksāli!) no muļķības, kam es pilnīgi bez šķēršļiem ļauju izlaist saknītes savā mazajā, nožēlojamajā bērna galviņā. tad, visticamāk, es uzrakstīšu kādu nekam nederīgu, psihiski nelīdzsvarotas sievietes cienošu, romānu, kurš tā arī nogrims, labākajā gadījumā, literatūras perifērijā.
spoži.