un vēl man beidzot ir mainījies viedoklis par to pusotru mēnesi Norvēģijā. kaut kā bail bija atstāt Latviju, gaidāmo foršo vasaru šeit ar visiem. laikam likās, ka mani aizmirsīs (ne jau, ka mani tik vienkārši vispār būtu iespējams aizmirst) pa to laiku. lai gan mani nekad nav sajūsminājis fizisks darbs (tieši slinkuma dēļ), es vismaz atbraukšu ar normālu naudu atpakaļ. turklāt man šķiet, ka vienreiz ir jāsajūt tas, ko nozīmē strādāt, lai nopelnītu naudu, ko tērēt. jo līdz šim, šķiet, es neesmu izcēlusies ar īpašu racionalitāti šajā jomā, lai cik neticami tas arī liktos. mācies, meitene, dzīvi dzīvot. nu jā, pats galvenais jau, protams, Norvēģija pati. Skandināvu valstis vispār vienmēr ir bijušas vienīgās, kas mani pievelk (neskaitot Franciju un Angliju), un tagad man ir reāla iespēja izbaudīt to sajūtu, kā tur ir. arī tas, ka nākamgad uz pusgadu braucu uz Dāniju mācīties. labākais jau, liekas, ir tas, ka nav tās standarta tūrista nastas - visu apskatīt pēc iespējas īsākā laika posmā.
atpakaļ atbraukšu kā jauns cilvēks un tad es jums visiem rādīšu velnu.