esmu izpildījusi savu pilsoņa pienākumu, tagad tikai jācer, ka paši sevi neiegrūdīsim dirsā.
nekas dzīvītē īsti tā arī nav mainījies. šodien atkal trīs stundas strīdējos ar māti par problēmu, kura jau divus gadus netiek risināta. es saprotu, ja cilvēkam nepatīk konflikti. nu normāli tas taču ir. bet tas nenozīmē, ka jāizliekas - viss ir kārtībā un gan jau problemātiskā situācija atrisināsies pati no sevis.

šodien biju pie vectēva. katru reizi, kad viņu redzu, nevaru valdīt asaras. kopš pāris mēnešus atpakaļ nomira vecmāmiņa, viņš palicis pavisam viens. un grūti viņam iet. protams - abi bija kopā kopš astoņpadsmit gadu vecuma līdz pat šim brīdim. piecdesmit gadus. pat nevaru sākt apzināties to, kas notiek viņa galvā. un es staigāju pa viņu dārzu - viss nonīcis, atdevis suni un kaķi citiem, ūdens vietā vakaros dzer šnabi un kārto lādītēs omes fotogrāfijas, bet pa dienu - plēš jokus un stāsta par "priekšnieci" ar tādu smaidu, ka viss iekšā savelkas kamolā.