šodien biju pie vectēva. katru reizi, kad viņu redzu, nevaru valdīt asaras. kopš pāris mēnešus atpakaļ nomira vecmāmiņa, viņš palicis pavisam viens. un grūti viņam iet. protams - abi bija kopā kopš astoņpadsmit gadu vecuma līdz pat šim brīdim. piecdesmit gadus. pat nevaru sākt apzināties to, kas notiek viņa galvā. un es staigāju pa viņu dārzu - viss nonīcis, atdevis suni un kaķi citiem, ūdens vietā vakaros dzer šnabi un kārto lādītēs omes fotogrāfijas, bet pa dienu - plēš jokus un stāsta par "priekšnieci" ar tādu smaidu, ka viss iekšā savelkas kamolā.