te stāv 0.5 šnabis un džins. ārā mest žēl, bet virsū arī nevaru paskatīties.

patiesībā tā ballēšanās pēdējā laikā ir nevis tādēļ, ka man to ļoti gribētos, bet gan tāpēc, ka vienkārši liekas - tā vajag. jo mēs tā parasti darām un vajag taču atlaist. bet piedzerties un aiziet mājās ir skumji. vakar centrā bijām ap divpadsmitiem, Orange bārā nodziedājām Latvijas himnu, izturējām divas stundas un aizbraucām mājās. katrs vakars beidzas ar domu, ka labāk būtu palikusi mājās, un katrs rīts sākas ar Kortnijas Lovas atspulgu spogulī. jāpiebremzē mazliet. liekas, ka kļūstu veca.

taču laiks gan burvīgs.

ai, pofig, es to bildi nevaru normāli ielikt - ceturtdien Depo koncis.

man patiešām neko negribas. ne salūtu, neko. man nāk miegs, sāp galva un man neliekas, ka man sev būtu jāliedz prieks mazliet atpūsties pēc visa šī kaut kādu muļķīgu dūmu mākoņu dēļ. bet jāiet, jo tā ir jādara. man atkal ir pienākums. vai nav paradoksāli? iepriekš es rakstīju, ka man nav vajadzīgs kaut ko darīt pienākuma pēc. skumji, nu.

jāmācās daudz, bet mēs visu piekāšam un ejam gulēt. arlabunakti, bučsauļuki!