man, tāpat kā afletai, šovakar jāatbrīvojas no stresa. un ātri. 
beidzot taču ir jābeidz mīņāties un īdēt. pie manis iedzersim pa glāzei viskija, uzsmēķēsim un tad es gribu dejot. nocelsim kādam bāram jumtu, ka es jums saku.

kā Es mīlu Rudeni. to pat vārdos nav iespējams izteikt. tas varētu vilkties kaut visu gadu. man nevajag ne ziemu, ne vasaru. es ienīstu aukstumu gluži tāpat kā karstumu. es mīlu to mierīgo laiku rudenī, kad spīd saule, tikpat ļoti kā, kad ir apmācies. es mīlu vēju, dzeltensarkanās kļavas, dzeltenās liepas un bērzus, kailos kokus vēlā rudenī, lapām piebirušās ielas, tumšos vakarus, miglainos rītus, nostaļģiskās un skumjās noskaņas, kas jūtamas gaisā.
rudenī es biežāk, nekā citos gadalaikos, esmu laimīga un skumja. tik laimīga, ka sāp, un tik skumja, ka gribas smieties. rudenī es smaidu un raudu visvairāk. laiks apstājas.

viskijs drīz būs cauri. mēs ejam dejot. DEJOT, bļe. :D