"paņem gabaliņu un ēd cik gribi"

nu tik tiešām, bļ - life sucks and then we die.

tā nolādētā sajūta mani nepārtraukti čakarē un es nesaprotu vai tas ledus beidzot būs salauzts vai nē. man bail gan no viena, gan otra iznākuma. es visu laiku kaut ko gaidu un, kad tas kaut kas pienāk, tad tas vairs neinteresē. un, kad kādu laiku neinteresē un viss atkal nostājas vecajās sliedēs, tad atkal gribas un nav labi. un tā uz apli. kaut kāds stulbums, ka pati nezinu, ko gribu.

staigāju pa māju kaut kādos krišnu svārkos, krūšturī un nemazgātiem matiem. labi, ka neviens mani neredz. bet sajūta ir tik laba, ka nezinu pat kā to aprakstīt. viss dzīvoklis smaržo pēc jasmīniem un kafijas. laukā ir burvīgākais laiks, kādu varu iedomāties. un beidzot, BEIDZOT atkal ir uzradusies vēlme gleznot. visu pēdējo pusgadu tāda doma pat prātā neienāca. skola nomāca visu manu kreativitāti un vēlmi priecāties. un tagad priekšā ir trīs burvīgi mēneši miera, miega un savu nepiepildīto sapņu realizēšanas. man ir sajūta, ka šī vasara būs skaista.

ui, kādas pretīgas dilemmas priekšā esmu nonākusi.