cik īstenībā stulbi. man jāatliek aizstāvēšana. un hvz, cik ilgu laiku aizņems tā visa rakstīšana.
man riebjas, kā es pati varu sev tik bezjēdzīgi un neatgriezeniski čakarēt dzīvi.
un es atkal esmu kļuvusi par neglābjamu pesimistu. kā es mocījos, lai no tā tiktu vaļā. un tagad par velti.

tikko izlasīju vēstuli no Simsones kundzes. bija tādi mierinājuma vārdi kā 'Tev nevajag sev pārmest, ka netiec ar to galā.', 'Tu taču zini ,ka dzīvē viss nokārtojas'. blā, blā.
kā tas ir - nevajag sev pārmest? kā lai nepārmet? esmu kaut kāda nožēlojama lupata, kas pat sūda ZPD nevar uzrakstīt. ko vispār es dzīvē ar tādu skaidu maisu uz kakla izdarīšu?
un nav taisnība, ka viss dzīvē nokārtojas. ne viss notiek uz labu, bļeģ.