cepu picu.
slimības laikā, dirnot mājās, aiz 'neko darīt' gatavoju ēst. un man izdodas! pat mamma un māsa atzinušas ēdmaņu par labu esam.
tas, kuram izdosies mani piespiest apprecēties, gan būs veiksminieks.

lai kā arī negribētos, man jāatzīst, ka tā elitārā skola mani iespaido arī labvēlīgi.
ja pirms kāda laika mani biedēja tas, ka kļūstu nopietnāka, ka kaut kādā veidā attālinos no tuvajiem cilvēkiem, tad tagad es to uztveru kaut kā pozitīvāk. mani biedēja pats fakts, ka mainos. ka vairs nebūšu tāda, kāda biju. tagad, liekas, patiesībā baidījos nevis no tā, ka varētu mainīties, bet gan no iespējas, ka tā personība, kas man šķita īsta, tāda nemaz nebija un, šķietami mainoties, tā maska varētu krist. taču kādreiz es vēl neapjautu, ka īstenībā visu laiku mainos. un ka tikai mainoties mēs varam pastāvēt, vai kā nu tur Rainis, vairs nepateikšu, kurā no viņa darbiem, ir teicis.
kad nu beidzot man to ir izdevies saprast, ir laiks.
vēl tikai jāatrod avots, no kā iedvesmoties, lai smeltos spēku, jo manī šī spēka vairs nav.

kaut kā šodien par pārmaiņām tā vairāk sanācis domāt. saprotu, ka visi mainās, bet nesaprotu, kāpēc. tas tik daudz ko sabojā.
aizpagājušā vasara, kad smējāmies par saviem pseidointelektuālajiem prātiem, mizantrōpiju, kas beidz vai nost, un eksistenciālajām bailēm. un cipariņi. un sunny day real estate. un vecie sūdi. un meži, pļavas, lielceļi. un brīvība. un pofigisms. un... un... un...
pagājušā vasara ar tādu pašu pofigismu, tik pat daudz festu apmeklējumiem un vēl lielāku pāķismu. jaunvārdiem un vēl pseidointelektuālākām sarunām.
pagājušais pavasaris ar jūru, smiekliem un travis.
tas viss tagad liekas tik tāls. un liekas, ka tā nekad vairs nebūs. protams, tā nekad vairs nevar būt. vajadzētu būt labāk.
is it just me vai tiešām manam uztraukumam ir pamats?

piektdien gribu uz space:garage.
anyone?