kaut kā šodien par pārmaiņām tā vairāk sanācis domāt. saprotu, ka visi mainās, bet nesaprotu, kāpēc. tas tik daudz ko sabojā.
aizpagājušā vasara, kad smējāmies par saviem pseidointelektuālajiem prātiem, mizantrōpiju, kas beidz vai nost, un eksistenciālajām bailēm. un cipariņi. un sunny day real estate. un vecie sūdi. un meži, pļavas, lielceļi. un brīvība. un pofigisms. un... un... un...
pagājušā vasara ar tādu pašu pofigismu, tik pat daudz festu apmeklējumiem un vēl lielāku pāķismu. jaunvārdiem un vēl pseidointelektuālākām sarunām.
pagājušais pavasaris ar jūru, smiekliem un travis.
tas viss tagad liekas tik tāls. un liekas, ka tā nekad vairs nebūs. protams, tā nekad vairs nevar būt. vajadzētu būt labāk.
is it just me vai tiešām manam uztraukumam ir pamats?