fūrija
06 January 2008 @ 02:11 am
 
tur iekšā viss tā jocīgi. sajūta tāda, kā pirms aptuveni gada, kad RAV kojās vāļājos pa savu 'gultu' trīssimt sestajā istabā un nesapratu, kas ar mani notiek. un jocīgākais ir tas, ka sajūta parādās tajā pašā laikā, tā paša nožēlojamā clvēka dēļ un, tāpat kā pagājušogad, pašā nepiemērotākajā brīdī. un tas nav labi. un riebjas, ka tā notiek. un ka tā notiek ar mani. un nemaz neliekas, it kā gadalaiki būtu samainījušies un būtu pavasaris, kā ieminējās [info]es_un_naglas. un es negribu. un es vienkārši neticu, ka tas ir iespējams. pilnīgi iespējams, ka rīt es atkal smiešos par sevi un par to, kā es kaut ko tādu varēju iedomāties, jo rīt tas viss jau liksies muļķīgi. visi vienmēr ir teikuši, ka man nav iespējams piekļūt, ka esmu pārāk izvēlīga, ka man nav jūtu un ka esmu ledus karaliene. ja tie būtu bijuši tikai pāķi, tad jau es neuztrauktos. un es vienmēr uz to esmu paļāvusies. bet tagad man ir bail. man ir bail, sasodīts!
 
 
stāvoklis: worried
dziedu līdzi: A Perfect Circle - The Noose
 
 
fūrija
06 January 2008 @ 12:02 pm
 
atkal sapņoju to jocīgo sapni. pēdējo reizi man tāds pats bija kkur pirms pusgada.
sākas ar to, ka pie manis atnāk kkāda nepazīstama meitene un saka, ka mums ir jāiet uz kkādu mistisku bāru spēlēt. nu ok, es eju pēc basģitāras, nevaru atrast, prasu mātei, kur viņa šamējo nobāzusi. viņa sakās nolikusi to uz balkona. man šoks - ārā taču -5 grādi! atrodu, normāla baģitāra tikai grifa vietā slotaskāts. viss kārtībā, ejam uz to bāru. tad es atkal esmu viena pati, arī bez nožēlojamās basģitāras. dodos uz to bāru, sākumā ceļš ved gar akmens tiltu, tad garām john lemon, tad parādās kkāds mistsks krustojums, kur večuks koriģē pārigājējus. pāri došanās kārtība - divi cilveki reizē dodas pāri ielai, aiz viņiem aizbrauc divas mašīnas, ja ielai pāri iet viens cilvēks, tad aiz viņa trīs mašīnas. visnotaļ sakarīgi. eju pāri, man blakus uzrodas bariņš cilvēku, kuri, šķiet, iet uz to pašu bāru, kāds no bariņa saka, ka tūlīt jau būsim klāt, bet nonākam pie kāpas, pie jūras. tur stāv onkulis, kurš reklamē jauno tehnoloģiju kkādu, kas ļauj bērniem ar satelīta palīdzību atrast savus vecākus un paziņot, kur viņi atrodas (pilnīgs watafak). tad viena pati eju gar kāpas malu, tur tā ļoti strikti nošķirts - asfalts un uzreiz kāpa, izeju pie galerijas centrs. tur mani gaida tā meitenme, kas bija sākumā un vēl divi puiši. acīmredzot, mana grupa. es kkur nopērku 'skrūvi' lielā plastmasas glāzēun sēžu ar viņiem. tad viens no viņiem izdomā, ka arī grib un ātri atņem man to glāzi. es uzlecu viņam pičpaunā un viņš sāk skriet uz priekšu, neatceros, kas notiek tālāk, bet beigās redzu no malas, kā viņš guļ uz bruģa un es ar tukšu glāzi kkur skrienu.
galīgi bezjēdzīgs un bezsakarīgs sapnis. interesanti, ko mana zemapziņa man ar to gribējusi pateikt, jau ceturto reizi liekot man redzēt vienu un to pašu sapni?
 
 
stāvoklis: cold
dziedu līdzi: šodien man pohuj, bet rīt būs pizģec
 
 
fūrija
06 January 2008 @ 12:19 pm
 
tātad, mans jaunais numurs ir 29350715.
šeit es to atļaujos rakstīt, jo... man vienalga. :D
P.S. man vairs nav pieslēguma, tā kā nekas vairs nebūs kā agrāk. :P
 
 
fūrija
06 January 2008 @ 12:53 pm
 
visi tie sildītāji nekam neder. auksts kā ledusskapī. tagad tikai tēju un zem segas.
 
 
stāvoklis: bitchy
dziedu līdzi: Ozzy Osbourne - Iron Man
 
 
fūrija
06 January 2008 @ 04:59 pm
 
man nemaz negribas bāzt savu mazo, smuko deguntiņu ārā. bēt zārkanaglas manā dibenkabatā jau sāk knosīties.
 
 
stāvoklis: sleepy
dziedu līdzi: Tears For Fears - Break It Down Again
 
 
fūrija
06 January 2008 @ 06:34 pm
 
goin' back to the big city.
 
 
stāvoklis: calm
dziedu līdzi: Jose Gonzales - Heartbeats
 
 
fūrija
06 January 2008 @ 11:27 pm
 
uz vakaru tā sajūta atkal ir atpakaļ. man tas sāk nepatikt. tas nav uz labu. nemaz. sakiet man, ka tā nav taisnība. tas nav iespējams, vai ne?
 
 
stāvoklis: nervous