tur iekšā viss tā jocīgi. sajūta tāda, kā pirms aptuveni gada, kad RAV kojās vāļājos pa savu 'gultu' trīssimt sestajā istabā un nesapratu, kas ar mani notiek. un jocīgākais ir tas, ka sajūta parādās tajā pašā laikā, tā paša nožēlojamā clvēka dēļ un, tāpat kā pagājušogad, pašā nepiemērotākajā brīdī. un tas nav labi. un riebjas, ka tā notiek. un ka tā notiek ar mani. un nemaz neliekas, it kā gadalaiki būtu samainījušies un būtu pavasaris, kā ieminējās es_un_naglas. un es negribu. un es vienkārši neticu, ka tas ir iespējams. pilnīgi iespējams, ka rīt es atkal smiešos par sevi un par to, kā es kaut ko tādu varēju iedomāties, jo rīt tas viss jau liksies muļķīgi. visi vienmēr ir teikuši, ka man nav iespējams piekļūt, ka esmu pārāk izvēlīga, ka man nav jūtu un ka esmu ledus karaliene. ja tie būtu bijuši tikai pāķi, tad jau es neuztrauktos. un es vienmēr uz to esmu paļāvusies. bet tagad man ir bail. man ir bail, sasodīts!