man ir jāizdomā, ko darīt ar brīvo laiku. tas ir pārāk bezjēdzīgi. nopietni, es vienmēr esmu gribējusi, lai kāds mani paķer aiz rokas (visi, kurus es gribu paķert aiz rokas, ir pārāk slinki vai nūģīgi) un ar mani aizbrauc uz vienalga kurieni. vienkārši pieiet pie kartes (gan jau, ka iesākumā derēs Latvijas), iebakstīt ar pirkstu kartē jebkur un uz turieni arī doties. stopēt, iet ar kājām, braukt ar vilcienu. vienalga. palikt mežā teltī vai naktī, kad esam pārguruši un ir tumšs, ieiet kaut kādā mājelē, nenobiedēt ōpīšus un palūgt, vai nevaram palikt viņu siena šķūnī (jā, labi, izklausās pēc latvišu tautas pasakām, bet tik jauki). kaut vai vienkārši mazā viesnīciņā. ceļojuma beigās (tam pat nav jābūt ceļojumam, tas var būt arī izbraukums uz divām dienām - vatever) bomžoties un grauzt pliku maizi, atceroties, cik forši bija ceļojuma sākumā, kad bija daudz naudas un dzērām daudz alus. slāt cauri pļavām un pāri laukiem, nenormāli nogurušiem, bet priecīgiem par to, ka tas vispār notiek un ka pārējie tajā brīdī ir vai nu piedzērušies vai nogarlaikojušies. kāpēc visi, ko es pazīstu, ir slinki, garlaicīgi āpši?