pēdējā laikā es nespēju sevi nomierināt. visu laiku dzirdu šausmu stāstus par to, kas visapkārt notiek. visus aplaupa, meitenes gaišā dienas laikā gandrīz izvaro. nemaz nerunājot par to, ka Latvija ir tāds pats noziedzības perēklis kā jebkura cita vieta uz pasaules, arī šeit kāds var tikt nolaupīts, nogalināts bla bla. es zinu, ka izklausās tā, it kā es būtu saskatījusies kaut kādas filmas un, ticiet man, tā arī ir. taču, lai arī visi vienmēr domā, ka nekas slikts ar viņiem nekad nevar notikt, tas var notikt. un man pofigm, ka tā notiek filmās. galvenais ir tas, ka tā nenotiek TIKAI filmās. tāpēc es jūku prātā, jo mani sāk pārņemt nenormālas bailes no visa. man bail iet ārā vakarā, man bail iziet no mājām no rīta. vakaros es aizslēdzu durvīm visas iespējamās slēdzenes, bet vienalga visu laiku liekas, ka tūlīt man būs beigas. piedevām vēl tie sapņi, kur mani visas nakts garumā nošāva kādas piecpadsmit reizes. ticu, ka savu lomu manā paranojas progresēšanā spēlē arī pēdējā nakts tajā stulbajā mājā, kur mūs aplaupīja, vienai aiz atlauztām durvīm. es jūku prātā, jo man vienkārši vairs nešķiet reāla situācija, kad man apkārt ar visiem notiek kaut kas slikts, bet es esmu sveika un vesela. ja ar visiem notiek, tad noteikti notiks arī ar mani - aptuveni tādas domas visu laiku šaudās pa manu galvu. un bļin, tas nav normāli, es burtiski jūku prātā.