tikko uzzināju par viena clvēka nāvi, klasesbiedreņu izklaides brauciena laikā. viņš bija mans bijušais skolasbiedrs. es viņu zināju, bet personīgi nepazinu. iespējams, es ar viņu esmu runājusi arī. tvnetā neko par to atrast nevarēju, jo svarīgākas ziņas, šķiet, ir par caurlaižu iepējamību Vecrīgā. cik sapratu, viņš un vēl viens (vai vairāki) draugi izgājuši uzpīpēt. viņš pārkritis pār bortu. es iedomājos par viņa vecāku izjūtām - dēls aizbrauca izklaidēties, bet, piedodiet, atpakaļ vairs neatgriezīsies. un cilvēki, kuri bija ar viņu. apziņa, ka pirms piecām minūtēm es ar viņu vel runāju, bet tagad nekad mūžā vairs viņu neredzēšu. un tā sajūta, ka arī tu kādā negaidītā mirklī vari vairs vienkārši nebūt. tas tik drausmīgi daudz ko maina. es varētu sākt brēkt, vienkārši sēdēt un raudāt.
P.S. un piedodiet, ja jums, meitenes, ar šo ierakstu visu padarīju vēl sliktāku, ceru, ka tā nav, man vienkārši to vajadzēja te izlikt...