If you enjoy crying

Tas arī šodien ir kāds jauns sākums. Es šodien redzēju tevi, tas bija kā tāds atspulgs kādā skatlogā, bet tomēr šķiet, ka redzēju.

Tas, ka lieku sev atkal rakstīt, tas liecina tikai par to, ka atkal esmu salūzusi. Es pēdējā laikā daudz domāju, tam man laika atliek, es domāju visu laiku, tādēļ reizēm aizmirstos, manas acis aizceļo un tad apkārtējie saka, ka man esot bijis tāds skatiens, kurš nāk no tumsas. Nja, reizēm man šķiet, ka manī pamostas un dzīvo kas tumšs, kas dzīvniecisks. Tas ir tas, ko man nesaprast, tas ir tas, kas man vēl jāizdibina, iespējams, ka tas ir iemesls sākts šo virtuālo prāta pašizģērbšanos. Tā ir nepieciešama, lai noskaidrotu, kas īsti es esmu, kādēļ es pasauli redzu tieši caur šādiem plakstiem. Mēs dzīvē sastopam visādus cilvēkus, dažādas domas, bet tad, kad esam tās uzklausījuši, ir grūti atšķirt savējās, tas ir tiešām nomācoši. Cilvēks sāk justies kā lielā plastalīna pikucī iejucis smilšu graudiņš. Es saprotu, cilvēki vēlās tikai labu, bet tas patiešām nomāc, tas, cik liels attālums un aukstums ir starp cilvēkiem, tas, cik grūti ir izšķitr savas domas no iedvestajām, tajā pašā laikā esot tik tālu. Cilvēkam vajag dzirdēt citu cilvēku sirdspukstus, bet šis svilinošais aukstums to neļauj, tas sasaldē sirdi un domas, tas nomāc un liek kļūt parastiem. Tādēļ esmu nolēmusi visu mūžu jautāt. Es zinu, ka šo "ielipšanu" apstādināt nav iespējams, bet es to varu censties palēnināt. Jautāt, vienmēr jautāt, nekad nesamierināties ar vienkāršām atbildēm, to es nevēlos, nē. Tādēļ esmu šeit. Tādēļ es uzdodu jautājumus, es raudu, bet reizēm šķiet, ka gar maniem vaigiem līst tikai silts vasaras lietus. Galu galā, nav taču svarīgi, mēs taču esam tas, ko mēs iedomājamies, mēs nevaram izvēlēties citu vietā, bet par savu prātu Dievs mums varu ir devis. Tas ir pēdējais, par ko es vēlos viņam pateikties.

Mākslīgums reizēm traucē, bet tieši šobrīd tas ļauj man atrast mieru. Kaur tu būtu pie manis tagad!

Man nesen lika aizdomāties mana bijušā klasesbiedra mātes teiktais. Viņa aplūkoja manu augumu un taica, ka es izskatoties vārga. Jā, vārga! Kas gan ir ar cilvēkiem šodien, kādēļ mēs esam tik vārgi, kas liek mums būt tik viegli ievainojamiem. Šī pilsēta, šie betona mūri, šīs ietves, šie metāla stabi, tie visi runā ar mums, ja mēs ieklausītos, mēs sajustu to elpu, mēs saprastu, ka viss ir savienots, arī šis cilvēka radītais mežs, mēs saprastu, ka nav slikti dzīvot mežā, pat ja tas ir mākslīgs, mēs spētu no tā smelties dzīvību un sajust sevi.

Atļaujiet man jums ko pajautāt. Cik bieži jūs paceļat acis pret debesīm?

Bet neko citu kā izsmieklu es nagaidu, tādēļ saņemšu to ar smaidu. Smaidu, zem kura neslēpjas nicinājums, jo patiesa brīvība no ciešanām ir atrodama klusumā.

Dievs, es Tev neticu, es Tev tik ļoti neticu, man šovakar gribas līdz asarām kaukt, cik ļoti es Tev neticu. Kādēļ Viņam šī pasaule bija jārada tieši tāda? Ja Viņš būtu, tad Viņš būtu īsts nelietis, bet es atsakos ticēt tādam Dievam.